Veļu laiks
Dimdaru, damdaru, ozoliņi,
Visi tavi zariņi zīlīšu pilni
Izgāju meklēt - apsamaldījos…
Ik katrs no mums ir kā maza ozolzīle varenā kokā. Pat ja koka lapotne nav plaša, tā saknes tiecas bezgalībā. Aiz katra no mums dzimtas kokā ir neskaitāmas paaudzes, un mēs nekad neesam vieni - redzami un neredzami kopā ar mums ir mūsu priekšteči - vecāki, vecvecāki un vecvecvecāki…
Ir krietni jāpaaugas un jānobriest, līdz saprotam, ka daudzi sasniegumi, kas šķituši pašu kaldināti, patiesībā bijis kopīgi darīts darbs. Nereti tikai pusmūžā apjaušam, cik bagātīgs un vērtīgs ir senču atstātais mantojums. Šī atskārsme paver vārtus pateicībai, rodas vēlēšanās sastapt savus radus un dzimtai piederīgos - domās un darbos. Tieši tad ir īstais brīdis mielot veļus.
30. oktobrī plkst. 20.30 Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs aicina savus apmeklētājus piedalīties veļu laika tradīcijām veltītā video pasākumā ”Toreiz un tagad. Veļu laiks”. Vidzemes zemnieka sētā veļus mielos Rancānu ģimene – Aīda, Aurēlija un Asnate Rancānes un Edgars Zilberts, bet par veļu laika tradīcijām stāstīs un savā pieredzē dalīsies tradīciju kopēji Iveta un Vidvuds Medeņi, kā arī folkloras pētnieks Guntis Pakalns. Pasākuma mērķis ir paraudzīties uz senu tradīciju mūsdienu cilvēka acīm, un atbildēt pašiem sev – vai mums ir svarīgi veidot attiecības ar saviem senčiem? Kā mēs izjūtam piederību dzimtai un kas īsti ir dzimtas spēks?
Velis ir gars, kas pēc cilvēka nomiršanas turpina dzīvot viņsaulē. Senajos priekšstatos sastapšanās ar veļiem ir vienlaikus gan bīstama, gan vēlama. Bīstama, jo velis ir piederīgs citai - nepazīstamai un svešai pasaulei, vēlama, jo viņsaule glabā auglības spēku, kas nodrošina kā atsevišķa cilvēka, tā arī ģimenes un dzimtas labklājību šajā saulē. Lai satikšanās ar veļiem būtu droša, svarīgi pareizi jeb tradīcijai atbilstoši veikt rituālu. Par to, kā senāk mieloti veļi, varam uzzināt no tradīciju aprakstiem, ticējumiem, tautas dziesmām un pasakām. Te izlasāms apraksts no Liepupes, kas publicēts Pētera Šmita apkopotajos “Latviešu tautas ticējumos”:
“Lai nu ikkatrs sagaidītu no vecajiem tikai labu un neko ļaunu, tad vecaji tapuši ļoti cienīgi uzņemti. Saimnieki tiem braukuši pretī līdz pirmajam krogam, un nama mātes sarīkojušas tiem mielastu. Mielastam tapis ņemts piens, sviests, siers, gaļa, medus, karaši, rauši un alus. Mielasts tapis nolikts paklusā vietā kā sānkabarī, klētī un pirtī. Vecaji to baudījuši ar lielu sātu, tā ka tik knapi redzams bijis. Jo vairāk vecaji baudījuši, jo labāka zīme tā bijusi par viņu draudzību un otrādi.”
Video pasākumā ”Toreiz un tagad. Veļu laiks” Rancānu ģimene svētīs veļu vakaru Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Vidzemes zemnieka sētā. Mums būs iespēja ielūkoties viņu svētkos, pavērot un smelties iedvesmu pašiem veidot ģimeni un dzimtu stiprinošus rituālus.