Spalvainie Mārtiņi un citas rudens maskas
Kopš rudens saulstāvjiem gaismas kļūst aizvien mazāk, bet naktis stiepjas garumā. Pamazām norimst lauku darbi un, pienākot Mārtiņdienai, zemnieka sētā tiek svinētas Apkūlības, kad labībai jābūt ne vien apjumtai, bet arī izkultai, un graudiem sabērtiem klēts apcirkņos. Raža ir novākta, beidzas ganu laiks, un vasara ir galā. Tumšie rudens vakari ir īstais brīdis, kad stāstīt un klausīties pasakas, teikas, senus nostāstus, minēt un uzdot mīklas, maskoties un doties masku gājienos.
Veļu laikā - starp Miķeļiem (29. septembris) un Mārtiņiem (10. novembris) - Vidzemes ziemeļrietumu apvidos, tāpat Sēlijas Secē un Kurzemes Kolkā sastopami vecīši.
Vecīši pie mājiniekiem ierodas gaišās drēbēs, tie nav nedz skrandaini, nedz kvēpiem nosmērētām sejām. Kā jau pieklājas, vecīšiem ir garas pakulu bārdas. Parasti tie ciemojas vienā sētā, nevis staigā no mājas uz māju, izturās klusi, īpatnējā veidā dejo un dzied, vairākas reizes atkārtodami vienus un tos pašus teicienus. Vecīši ir senču gari, kas nākuši no Viņsaules, līdzi atnesot padomu, auglību un svētību mājiniekiem un visai sētai. Pateicībā saimniece dīvainos viesus cienā ar biezu putru un gaļu.
Tumsai pieņemoties spēkā, masku gājieni kļūst trokšņaināki. Mārtiņdienas vakarā maskojās vīrieši, lai dotos dzīt Mārtiņu.
Mārtiņbērni apvilkuši kažokus ar spalvaino pusi uz āru, nereti uzlikuši seju pakausī, nākuši istabā atsprākleniski jeb atmuguriski. Rokās - žagaru bunte, un kaklā pakārta kulīte, kur ielikt cienastu. Dzīvinošo pērienu ar bērza žagara rīksti dabū gan saimniece, gan mājas bērni, jo sevišķi ja nemāk pātarus skaitīt vai grāmatu lasīt, tāpat izkulti tiek arī saimes ļaudis. Mārtiņbērni danco ar mājiniekiem, jokojas un ērmojas, pretī saņemot ceptu vai vārītu gaili, vistas kājas, karašas un plāceņus, nereti arī cimdus un zeķes.
Tautas ticējumi Mārtiņdienu pretstata Katrīnas dienai (25. novembris) – “Mārtiņš taisa tiltus, Katrīna ārda - ja pa Mārtiņiem salst, tad pa Katrīnām kūst.” Mārtiņos maskojas vīrieši, Katrīnās - sievietes.
Katrīnas bērni, Katrīnas ubagi vai Baltie Katriņi dzen Katrīnu. Ticējums, kas pierakstīts Kolkā, stāsta, kā tas notiek: “Katrīnas vakaru meitas.. uzvelk vīriešu baltu kreklu uz savu virsū, apjož ap vidiem sarkanu jostu, attaisa matus vaļā, apliek vīriešu cepures galvā, un tad vazājas no vienām mājām uz otrām, skrej pa durvīm lēkdamas iekšā un gaiši uzdzied: “Oplecu, oplecu poliski dancot. Vēl māku, vēl māku leitiski dancot”. Tāpat kā citas maskas, Katrīnas bērni tiek pacienāti un piedevām no mājiniekiem saņem vilnu un linus.
Rudens periodam raksturīgas antropomorfas - cilvēkveidīgas maskas. Tuvojoties Ziemassvētkiem, masku gājienos parādās citi tēli, kas ataino dzīvniekus un putnus (lāci, kazu, āzi, vilku, zirgu, dzērvi), priekšmetus (miltu sijājamo sietu, slotu, grozu u.c.), dažādu profesiju un tautību cilvēkus (čigānu, žīdu, mācītāju, veco zaldātu, ārstu, muzikantu, ubagu utt.) un mitoloģiskas būtnes (piem., Nāvi, Velnu, Spoku, Garo sievu un Mazo vīriņu). Meteņi ir pēdējie gadskārtu svētki, kas noslēdz maskošanās laiku. Tie iezīmē pavērsienu uz pavasari un jauna saimnieciskā gada sākumu. Spilgtākās pavasara cikla masku grupas ir auglības gari - budēļi, kurus atpazīstam pēc augstām, konusveidīgām salmu cepurēm. Budēļu gājieni tradicionāli notiek Kurzemē un Zemgalē, savukārt Dienvidkurzemē Meteņos lec ķekatās. Kopumā tradīciju pierakstos atrodami vairāk kā 70 dažādi masku grupu nosaukumi - citi plaši zināmi, bet citi maz dzirdēti. Šis skaits ļauj apjaust kāda milzīga masku tradīciju bagātība ir mūsu rīcībā.
Nav viegli atbildēt uz jautājumu - kāpēc cilvēki maskojas?
Uzvelkot masku, mums ikvienam ir iespēja pārtapt un izdzīvot, kādu ikdienā nepieejamu pieredzi - būt par kādu citu, vai tieši otrādi – atklāt to sevis daļu, kam ikdienas dzīvē īsti neatrodam vietu. Gadās, ka tieši maska ļauj mums būt pa īstam pašiem. Tādējādi maska reizē gan aizsedz, gan atklāj tās nēsātāju.
Tradicionālajā kultūrā maskošanās ir veids kā sazināties ar pasaules neredzamajiem spēkiem, ar pārpasaulīgo, dievišķo. Dabai un sētai ieslīgstot ziemas tumsā, aukstumā un sastingumā, “atdzīvojas” un spēkā pieņemas cilvēka gars. Teikas, pasakas un mīklas, tāpat kā maskas “runā” simbolu valodā, kuru prot mūsu zemapziņa, kas glabā ikkatra cilvēka dzīvības spēku jeb vitalitāti. Masku gājieni ir nepieciešami, lai cilvēki izturētu tumsu, lai atgādinātu sev, un viens otram, ka gara gaisma ir meklējama un atrodama mūsos pašos, un tikai tā var palīdzēt izdzīvot visgarākajā un vistumšākajā naktī.
Ieva Bērziņa, muzeja pedagoģe