Putras diena

Agrāk svarīgākais latviešu ēdiens bija miežu putraimu biezputra, kas noslēdza katru darbu, kā: apsējības, appļāvības, apkūlības un t. t. Ar biezputru no stellēm noņēma arī katru lielāku audekla gabalu. Biezputras bija divējādas: tauku un piena. Tauku biezputras laiks vilkās no Miķeļiem līdz Māras dienai [pavasara Mārai], kad iesākās piena un līdz ar to arī piena biezputras laiks. Sākot ar Jurģiem un beidzot ar Bērtuļiem, biezputra bija parastais svētdienas pusdienas azaids ar rūguša vai paniņu piena piestrēbumu. Darbdienās tāds piestrēbiens bija no rudzu miltiem kultais un raudzētais skābums [jeb kultene]. Kad biezputra bija vārīta, tad nekad nedrīkstēja likt galdā maizi. Kas pie biezputras piekožot maizi, to dzenot uz Sibiriju. Pie putras poda piedegušos kašumus [piedegas] deva tikai vīriešiem lai tiem augot lielas bārdas, bet sievietes no tiem sargājās, baidīdāmās no bārdas augšanas. /Jaunākās Ziņas, 1932. 161, 22. VII./