Muzeja liturģisko tekstīliju kolekcijas jaunieguvumi

 

                                                                                  Aija Jansone Dr. hist.

Aizvadīto gadu Muzeja jaunieguvumi

Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja pētnieki, strādājot pie zinātniskās tēmas par rokdarbu vēsturi Latvijas teritorijā, vāc materiālus arī Latgales kultūrvēsturiskā apgabala katoļu dievnamos. No zinātniskajās ekspedīcijās iegūtajiem dāvinājumiem muzejā ir sākta veidot liturģisko tekstiliju kolekcija.  

Pēc to pielietojuma liturģiskās tekstilijas var iedalīt:

• priesteru apģērbā (sutana, alba, komža^[1], stola, manipuls, ornāts, kapa, galvas segas, roku un kāju āvums);

• un baznīcas iekštelpu (interjera) tekstilijās (altārsegas, dekoratīvas sedziņas/galdautiņi, dvieļi, karogi, baldahīni, zvanu lentas, u.c.).

Altārsega Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā

Tilžas Svētā Jāzepa Romas katoļu baznīca

 Pēc izpildījuma materiālā izšķir:

1. krāsainās liturģiskās tekstilijas: priestera apģērbs (kapa, ornats, stola, manipuls) un tādas dievkalpojumā nepieciešamās tekstilijas kā biķera veļums un burse;
2. baltās liturģiskās tekstilijas: priesteru apģērbs (alba, komža) un baltās altārsegas, kas darinātas no balta smalka linu auduma un rotātas balto darbu (izšuvumu, adījumu, tamborējuma, u.c.) tehnikās.

Katram liturģiskajam priekšmetam ir sava vēsture, izcelsme, laiks, izejmateriāls, izpildījuma tehnika un rotājuma kompozīcija, katra tekstilija ir sava laika kultūras lieciniece.

Ieskatam liturģisko tekstiliju daudzveidībā piedāvājam LEBM kolekcijas vienu krāsainās un vienu baltās liturģiskās tekstilijas aprakstu.

 Ornāts ir katoļu garīdznieka virsapģērbs, kas tiek uzvilkts, celebrējot Svēto Misi vai piedaloties svētku procesijā. Ornātu velk virs sutanas, albas un stolas. Parasti ornātus darināja no grezniem audumiem, kāds nu, kurā laikā bija pieejams, vai nu tas bija damasts, zīds, samts, brokāts, u.c. audums. Priesteru ornāta auduma krāsa bija atkarīga liturģijas un kādu rangu priesteris ieņem Baznīcas hierarhijā.

Ornāts iegūts Rugāju novada, Rugāju Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Sirds Romas katoļu baznīcā. Tas ir 95 cm garš un 62 cm plats, šūts no balta mākslīgā zīda auduma, odere no tumši sarkana kokvilnas satīna auduma. Ornāta priekšpusi un mugurpusi rotā 20 cm plata ar krustdūrieniem u.c. klājdūrieniem izšūta dekoratīva iešuve. Ornāta malu apdarei izmantotas/piešūtas 3 cm un 1,5 cm platas dzeltenas brokāta lentas. Ornāts ir sašūts ar šujmašīnu.

 

Ornāta iešuve rotāta ar iespaidīgu ziedu kompozīcijas izšuvumu pēc Berlīnes vilnas darbu (Berlin wool-work) parauga.    

“Berlīnes vilnas darbi” Latvijas teritorijā pazīstami ar 19. gs. pēdējo trešdaļu, kad caur specializētajiem rokdarbu veikaliem, tiek popularizēti krāsaini rokdarbu materiāli kopā ar ieteicamām (ziedu) kompozīcijām. Izpildījuma tehnikas pamatā bija krustdūriens u.c. klājdūrieni, kurus izšuj uz parupja, labi skaitāma (linu, kaņepju) kanvas auduma.  Sākot ar 19. gs. beigām minētā manierē izšuva telpu tekstilijas (dekoratīvos spilvenus, sienas segas, u.c.), kā arī savu rotājuma devu saņēma katoļu liturģiskās tekstilijas – ornāti, stolas, manipuli un kapas.

Liturģisko tekstiliju izšuvumu motīvus izvēlējās izšuvējas, vadoties no Eiropas ievestās rokdarbu literatūras un rokdarbu izejmateriāliem (krāsainām dzijām). Svarīga nozīme bija arī izšuvēju rokdarbu prasmēm, gaumei un izpratnei par skaisto.  Jādomā, ka gaumīgi izšūtais ornāts daudziem draudzes locekļiem radīja pozitīvu estētisko baudījumu.

Altārsega

Viens no LEBM 2020. gada jaunieguvumiem ir Ludzas mūķenes Marijas dāvinājums - lina altārsegas fragments (264 x 80 cm) ar 26 cm platu no baltiem kokvilnas diegiem tamborētu mežģīni (špici).  Provizoriskais altārsegas darināšanas laiks ir 20. gs. vidus- 2. puse.

Tamborējums ir mežģīņu, gatavu telpu tekstiliju (galdsegu, aizkaru, u.c.) un apģērba gabalu rotāšanas vai darināšanas veids. No vēstures ir zināms, ka Eiropā tamborējums sāk izplatīties tikai 19. gs. sākumā, pie Ziemeļeiropas tautām (Zviedrijā) tas kļūst populārs 19. gs. vidū, bet Latvijas teritorijā tas ir konstatēts tikai ar 19. gs. nogali, kas saistāms ar tā laika rokdarbu veikalu izplatību, kuros varēja iegādāties ne tikai tamborēšanai nepieciešamos diegus un adatas, bet arī speciālo rokdarbu literatūru, tostarp, austriešu izcelsmes rokdarbnieces Terēzes Dillmontes (Thérese de Dillmont (1846–1890) rokdarbu enciklopēdiju (Encyclopedia of Needlework), u.c. izdevumus, kuros līdzās citiem rokdarbiem, detalizēti bija aprakstīta arī tamborēšanas tehnika un tās apguves metodika, kas pilsētas un lauku sieviešu vidū radīja interesi par tamborēšanas tehnikas apguvi. 

 [1]  Alba un komža ir kreklveida apģērbs, ko priesteris velk virs sultanas[1].