Meteņu maskas un to nozīme
Meteņos pavadām ziemu un paveram vārtus pavasarim. Ar Meteņdienu noslēdzas gada tumšākais posms un arī maskošanās periods, kas bija aizsācies rudenī - Miķeļos. Šodien kopā ar tradīciju kopas „Radi” vadītājiem Guntu Siliņu-Jasjukeviču un Jāni Jasjukeviču parādīsim, kā pārtapt lauku auglības garā - budēlī un mājas garā - ķekatā. Gan ķekatas, gan budēļi aktīvi darbojās tieši Meteņu laikā, ienesot sētā prieku, veiksmi, veselību, pārticību, auglību un svētību.
Bieži domājam, ka ķekatas, budēļi un čigāni, kas ir pazīstamākās masku grupas, izskatās un izturas vienādi. Tomēr, iedziļinoties maskošanās tradīcijās, uzzinām, ka tā nebūt nav. Līdzīgi kā mūsu valoda dažādās Latvijas vietās skan atšķirīgi, arī maskošanās tradīcijas ir pārsteidzoši daudzveidīgas. Tām ir lokāls raksturs – katrā novadā, pat apdzīvotā vietā atšķiras maskoto gājienu norises laiks, masku grupu nosaukumi un arī raksturīgās darbības.
Budēļu masku grupas nosaukums atvasināts no vārda “budīt”, “budināt” - modināt, uzbudināt, kas atspoguļo masku uzdevumu - modināt dabu un cilvēkus jaunam dzīvības ciklam un veicināt nākamās ražas izdošanos. Budēļos pamatā iet jauni, neprecēti vīrieši, kāda vecāka vīra - “budēļu tēva” vadībā.
Gan budēļu izskatam, gan izdarībām ir simbolisks raksturs, proti, ikvienam tērpa elementam un darbībai ir kāda, pirmajā acu uzmetienā, neredzama nozīme, kuru saprot vien par tradīcijām zinošs cilvēks. Mainoties dzīves veidam, pamazām esam zaudējuši izpratni par seno tradīciju jēgu, un mums ir nepieciešama pētnieku palīdzība, lai to atklātu no jauna.
Budēļa tērpu veido ar spalvu uz ārpusi apvilkts aitādas kažoks, kas apjozts ar savītu salmu valgu vai vecu linu striķi. Pie budēļa “jostas” tiek piesieti zvani, jo skaņas radīšana ir nozīmīgs elements masku darbībā. Zvanu skaņas aktīvi pārrada un sakārto pasauli, kā arī aizbaida ļaunos garus. Tāpat pie budēļa jostas tiek piekārta pudele ar ūdeni, ar kuru ciemošanās laikā budēļi aplaista mājiniekus. Apliešana vai šļakstīšanās ar ūdeni ir simboliska darbība, kas nodrošina saimes veselību un auglību, jo ūdens ir dzīvību radoša un uzturoša substance. Auglības vairošanai, pie jostas tiek piekārts falla simbols - burkāns un divi sīpoli. Arī budēļa augstā salmu cepure uzskatāma par vīrišķā spēka un potences zīmi. Visbeidzot budēlis rokā tur “dzīvības rīksti”- bērza žagaru, ar kuru tiek izpērti visi mājinieki, bet jo sevišķi vedekla un citas jaunas meitas, kuru auglība ir nozīmīga dzimtas tālākai pastāvēšanai.
Auglība jeb radītspēja ir cilvēka nozīmīgākā kvalitāte, kas mūs vieno ar dievu pasauli. Cilvēkam jāspēj radīt ne vien pēcnācēji, bet arī sava, ģimenes, dzimtas un tautas garīgā un materiālā labklājība, tādējādi auglība attiecās uz visiem cilvēka esamības aspektiem. Visa budēļu darbība vērsta uz dabas un cilvēka radītspējas aktivizāciju, kas atbilst Meteņu svinību laikam, kad dabā notiek pavērsiens uz pavasari.
Masku grupa, kura Meteņu laikā aktīvi rosās Lejaskurzemes novadā, ir ķekatas. Ķekatās lec sievas un meitas, un ķekatu tērpā skaidri saskatāmi sievišķās auglības simboli.
Ejot maskās, nevelk jaunas drēbes, vienmēr tiek izmatotas vecas, novalkātas, pat noplīsušas drānas un dažādas, savu laiku jau nokalpojušas, lietas. Tādējādi tiek uzsvērta masku piederība citai saulei – Viņsaulei.
Virs brunčiem un vilnas jakas tiek uzvilkts uz otru pusi izgriezts garais linu krekls, ko viducī apsien ar vecu šņores gabalu. Arī pie ķekatas “jostas” tiek piekārti zvārguļi un zvani, vai savu laiku nokalpojis darbarīks – vārpstiņa, suseklis, atspole. Tā kā līdz Meteņiem ir jāpabeidz vērpt, jo pēc svētkiem, dienai augot garumā, meitas un sievas sāk darbu stellēs, lai austu audeklus, tad ķekatas Meteņa vakarā aiz jostas aizsprauž nenovērpto linu kodaļu, lai būtu laba jaunā linu raža.
Ļoti svarīgi maskojoties ir palikt neatpazītam, tāpēc seja tika aizklāta vai nosmērēta ar sodrējiem. Ja cilvēks maskā tiek atpazīts, maska zaudē savu maģisko spēku. Nozīmīgs ķekatas maskas elements ir skruļļainie, no ēveļskaidām darinātie “mati”, kas simbolizē sievišķo auglības spēku. Ķekatām līdzi ir kadiķa zaru ērkulis, kas tāpat kā ēveļskaidu galvas, ir sievišķās seksualitātes zīme. Kadiķa “ērkulī” iekar zvaniņus, lentas, ūdenskliņģerus un degvīna blašķīti, no kuras ķekatas pa brīžam iestiprinās. Ar kadiķa zariem tiek nopērti mājinieki, tādējādi aktivizējot viņu dzīvības spēku. Tā saposušās ķekatas staigā no mājas uz māju, dziedādamas, dancodamas un jokodamās, ienesot katrā mājās līksmību un svētību.
Ieva Bērziņa, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja pedagoģe
Vēl noderīgas saites: