Mārtiņdiena un tās tradīcijas

 

Cilvēks jūtas droši sakārtotā un saprotamā pasaulē. Tāpēc gan senatnē, gan šodien cilvēki, sev atbilstošā veidā, strukturē telpu un laiku.

Zemnieka laika ritējumu noteica debesu ķermeņu - Saules, Mēness un Zemes - savstarpējā kustība, kas vērojama dabas norisēs - dienas un nakts mijā, gadalaiku maiņā, gadu ritējumā… Dabas cikli veidoja zemnieka darba un atpūtas ritmu, kurā svētki kalpoja par atskaites punktiem laika mērīšanai.     

Būtībā latvieši svin gaismu, precīzāk – iezīmīgus brīžus Zemes un Saules kopīgajā riņķa dancī. Vai tā būtu gada garākā diena un īsākā nakts, kā tas ir Jāņos, vai otrādi - īsākā diena un garākā nakts, kā Ziemassvētkos, katri gadskārtu svētki daudzina Saules dievišķo gaismu, ikreiz piešķirot tai citu tēlu un vārdu - Metenis, Lieldiena, Ūsiņš, Jānis, Miķelis, Mārtiņš…

Mārtiņi Saules gada ritā iezīmē pusceļu no Miķeļiem līdz Ziemassvētkiem. Atbilstoši gadalaiku un zemnieka darba dzīves ritējumam, Mārtiņi noslēdz rudens lauku darbus un atver vārtus ziemai. Tas nozīmē, ka saimniecībā zemei bija jābūt apartai, beidzās ganu un pieguļas laiks, gatavojot krājumus ziemai, tika kauti lopi, bet labība - noglabāta klēts apcirkņos.

Līdz Mārtiņdienai saime steidza noslēgt vēl vienu nozīmīgu darba posmu - labības žāvēšanu un kulšanu rijā. Kad tas bija padarīts, tika dzertas Apkūlības, par ko stāsta Neretā pierakstītā tautas dziesma:

Visi ļaudis man vaicā,                 Kādu godu mēs dzeram                 Mēs dzeram vepram bēres,                 Rudzu, miežu apkūlības.

Neiztrūkstoši svētkos saimnieki un saimes ļaudis pateicās dievībām – Mārtiņam, Dievam un Pērkonam - par ienākušos ražu un palīdzību ikdienas gājumā, notika svētības izlūgšanās nākošajam dzīves un darba posmam.      

Tā kā Mārtiņi svinami rudenī, kad saimniecībā visa ir gana, tika gatavots bagātīgs mielasts. Saimniece galdā cēla zirņu, kartupeļu un kaņepju pītes jeb pikas, vārītu liellopa gaļu, desas, maizi, speķa pīrāgus un saldus raušus, bet saimnieks - Mārtiņiem brūvēto alu.

Tomēr nozīmīgākais ēdiens Mārtiņu mielastā ir cepts gailis vai vista. Par gaiļa un vistas ziedošanu stāsta tautas dziesmas un ticējumi:

Mārtiņam gaili kāvu Sarkanām kājiņām, Lai guntiņas nevajaga, Kumeliņus barojot.

Devu, devu Mārtiņam, Ko es biju solījusi: Melnu vistu kankarainu Ar visiem nadziņiem.

“Priekš kādiem pāra desmit gadiem Mārtiņu vakaru tā svētīja:

Saimnieks ņēma gaili, nonesa uz zirgu stalli, piestājās pie viena zirga un apcēla gaili zirgam visapkārt riņķī, pret sauli, nevis pa saulei. Kad tas bija izdarīts pie visiem zirgiem, kas tai stallī atradās, tad saimnieks nokāva gaili,
turēdams to pāri par sieku ar auzām un iztecinādams turpat tās asinis. Tās auzas ar asinīm izbēra silē, ka visi zirgi no tām dabūja ēst. Bet ar gaiļa
asiņaino galvu un kaklu apsmērēja staļļa stenderes un palodu, un uz durvīm uzvilka krustu. Tad pataisīja gaili namā gatavu ēšanai, ņēma plāceni un krūzi ar jaunu uzrūgušu alu, aiznesa visu atkal uz stalli un uzlika turpat uz plaukta, kas taisni tādēļ bija taisīts. Rītā agri priekš gaismas saimniekam ar visiem mājas puišiem vajadzēja stallī sanākt, turpat gaili un plāceni apēst un alu izdzert. Tāpat darīja lopu kūtī, tik tur kāva ne gaili, bet katrā kūtī vienu vistu, un saimniece līdz ar mājas meitiešiem apēda.”

Gailis ir gaismas saucējs, tā dziesma atskan kā vēstnesis saules lēktam. Savukārt sarkanās krāsas simbolika saistīta ar uguni un dzīvību. Varam minēt, ka gaiļa rituālā nokaušana un apēšana nodrošina dabas dzīvības un auglības spēka pāriešanu saimē un mājlopos. Šis upuris sargā un uztur saimi veselu un dzīvu.

Svētkos pateicība un goda izrādīšana pienākas arī senčiem, tāpēc Mārtiņos tika mieloti veļi: “Mārtiņa dienā vēl priekš kādiem gadiem nesuši uz riju vecīšam vai mājas garam biezu putru. Ja putra bijusi izēsta, tad tā garam patikusi.”

Senču gari apciemoja mājiniekus masku veidolā, nesot saimei un sētai auglību un svētību. Maskotos ļaudis tā arī sauca - par Mārtiņiem, Mārtiņu bērniem vai Mārtiņu večiem, taču saglabājušies arī citi masku grupu nosaukumi - kūjinieki, maskarati, buduļi, vakara vecīši…

Mārtiņbērni ienesa sētā līksmību, smieklus, rotaļas un dančus. To viesošanās vairoja saimē dzīvesprieku un neļāva padoties pieaugošajai tumsai un aukstumam.

Visbeidzot Mārtiņos ļaudis centās ielūkoties nākamībā. Saimnieki un vecāki ļaudis vēroja laika zīmes, lai noskaidrotu, kāda būs gaidāmā ziema un ko nesīs nākošais gads. Turpretī jaunas meitas zīlēja, kurš gan būs tas īstais un vienīgais, kas nāks un beidzot bildinās.

Ticējumi:

• Ja zosis Mārtiņos pa dubļiem staigā, tad Lieldienās pa ledu.
• Ja zosis Mārtiņos pa ledu staigā, tad Ziemassvētkos pa dubļiem.
• Kad Mārtiņi ir cieti, tad Katrīnas un Andreji ir slapji.
• Ja Mārtiņa dienā sniegs uz jumtiem, būs gara ziema.
• Ja Mārtiņa dienā sarma kokos, būs daudz dārza augļu.
• Ja Mārtiņa diena miglaina, tad ziema būs silta.
• Cik ilgi pēc Mārtiņiem kokiem vēl turas lapas, tik ilgi pēc Jurģiem nebūs vēl zāles.
• Kad līdz Mārtiņiem var tīrumā art, tad nākošā gadā tikai pēc Vasaras svētkiem varēs iesākt sēt.
• Skaidras mēneša naktis ap Mārtiņiem sakrīt ar skaidru siena laiku.
• Mārtiņu vakarā meitām, gulēt ejot, jāuzmet istabas vidū brunči; kas sapnī pacels, tas apprecēs.
• Mārtiņu vakarā meitas ēd siļķes galvu, kas naktī dos ūdeni dzert, tas meitas brūtgāns.
• Mārtiņu vakarā katra meita nober zemē sauju graudu, ienes istabā gaili un palaiž vaļā, - pie kuras čupiņas tas sāks ēst, tā meita pirmā apprecēsies.

 

Ieva Bērziņa

Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja muzejpedagoģe

Izmantotā literatūra:

P.Šmits “Latviešu tautas ticējumi”

J.Kursīte “Dainu kodekss”

 Interneta resursi: http://dainuskapis.lv/

______________

Mājputni fotografēti Jūrkalnes "Bērziņos"