22. maijā konference "Priekšmetu stāsti un piedzīvojumi"
Tuvojoties Starptautiskajai muzeju dienai, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs aicina uz konferenci “Priekšmetu stāsti un piedzīvojumi”, kas notiks 22. maijā no plkst.10.00 muzeja Priedes krogā. Konferences starplaikā tiks atvērts jaunais katalogs “Vidzemes podniecība. Lejasciema podnieks Gustavs Ozoliņš”.
Konferences programmu veido muzeja pētnieku referāti par aktualitātēm viņu pētniecības tēmā. Vieslektores – Tukuma muzeja ekspertes Mg. hist., Mg. sc. Agrita Ozola un Mg. art. Santa Silava stāstīs par keramiķi Jāni Krievu, kura darbu izstāde tiks atkāta muzeja izstāžu zālē š.g. 28. maijā. Zemgales Restaurācijas centra vadītāja Mg.art. Saiva Kuple iepazīstinās ar Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājuma priekšmeta – procesijas luktura izpēti un restaurāciju, bet Vēstures un novadpētniecības portāla “Historia.lv” veidotājs Valters Grīviņš stāstīs par muzeja Priedes krogu citu Austrumzemgales lielceļa krogu kontekstā.
KLĀTIENES DALĪBAI konferencē lūgums reģistrēties šeit: https://eu.jotform.com/build/261303264334347#preview
REFERĀTU TĒZES:
Miķelis Rikveilis, Bc. theol., Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vēsturnieks
Tēla pārvērtības: Sv. Antonijs Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Alsungas kapelā
Ko nozīmē svētais, kurš zaudējis savu brīnumu? Referāts analizē Sv. Antonija tēla pārvērtības Brīvdabas muzeja Alsungas kapelā, atklājot, kā izmaiņas vizuālajā formā pārveido reliģisko saturu.
Kopumā suitu kultūrtelpā bijušas vairāk nekā 15 kapelas, kas veidotas kā uz koka vai mūra stabiem izvietoti namiņi ar lodziņiem vienā vai četrās pusēs, aiz kuriem atradās sakrālas skulptūras. Lai gan skulptūru autori bija lietuviešu tautas kokgriezēji, darbu pasūtītāji un izmantotāji bija latvieši, tādējādi šīs kapelas ļauj ielūkoties Kurzemes katoļu garīgajā pasaulē, atklājot vēl vienu latviskuma izpausmi.
Referāts pievēršas populārā katoļu svētā, par brīnumdari uzskatītā Sv. Antonija no Padujas (1195–1231) tēlam, kuru 19. un 20. gadsimta mijā darinājis pazīstamais žemaišu dievdirbis (dievdaris) Augustīns Potockis (1852–1945). Skulptūra sākotnēji atradās kapelā Alsungas baznīcas dārzā, bet 1940. gadā kopā ar kapelu pārvesta uz Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeju.
Sv. Antonijs no Padujas ir viens no populārākajiem katoļu svētajiem, kura aizbildniecība piesaukta dažādās nelaimēs un slimībās. Alsungas kapelā sākotnēji atradusies skulpturāla kompozīcija, kas attēloja vienu no Sv. Antonija pazīstamākajiem brīnumiem — brīnumu ar ēzeli. Tajā svētais bija attēlots ar monstranci rokās, viņam līdzās — ceļos sakramenta priekšā nometies ēzelis, kā arī dižciltīgais ar kalpu.
Pēc Otrā pasaules kara kapela zaudēja vairākas detaļas, un 20. gadsimta 70. gados bija saglabājies vien Antonija tēls bez sākotnējiem kompozīcijas elementiem. 1983. gadā, veidojot ekspozīcijas kopijas, svētā rokās tika ielikts cits atribūts — grāmata. Šī šķietami nelielā izmaiņa būtiski mainīja tēla nozīmi — no sakramenta spēka uz vārda spēku, no Antonija kā brīnumdara uz mācītu vīru, no aktīva katoliskās mācības aizstāvja sabiedrībā uz pasīvu teologu. Līdz ar to zudis ne vien kompozīcijas krāšņums, bet arī daļa tās sākotnējās nozīmes un iespējas vēstīt par autentisko Kurzemes katoļu ideju pasauli.
Līga Vidberga, Mg. art., Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja tekstila restauratore
Latviešu nacionālā profesionālā dizaina ceļš uz mājsaimniecību. Jūlija Madernieka dizaina sienas segas piemērs
Referātā aplūkots ceļš, kā Latvijas lietišķi dekoratīvajā mākslā valdošās modes tendences 20. gadsimta 20.–30. gados materializējās konkrētos interjera priekšmetos, kas tika darināti mājas apstākļos pēc periodikā publicētiem paraugiem. Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumā saglabājušies vairāki šādi tekstilijas. Kā viens no šādiem piemēriem minama izšūta dekoratīva sienassega, kas veidota pēc Jūlija Madernieka meta.
Gundega Skagale, Mg. hist., Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vēsturniece
No akmeņu kastes līdz atsperei: gludināmie galdi Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja veļas rīku krājumā
Tekstiliju kopšana līdz pat 20. gs. vidum bija viens no fiziski smagākajiem ikdienas darbiem, kas pārsvarā veikts sieviešu mājsaimniecības darba ietvaros. Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumā ir 457 priekšmeti, kas dokumentē veļas mazgāšanas un gludināšanas prakses Latvijā no 18. gs. beigām līdz 20. gs. 80. gadiem un reprezentē visus kultūrvēsturiskos novadus.
Skaitliski lielākās priekšmetu grupas muzeja krājumā veido gludekļi un to piederumi (146 priekšmeti), vangales un to ruļļi (73), velējamās vāles (57), kā arī bungu vāles (29). Atsevišķu, līdz šim mazpētītu, priekšmetu grupu veido 16 veļas gludināmās ierīces jeb gludināmie galdi (“veļas ruļļi”).
Gludināmos galdus Latvijā plašāk sāka lietot, sākot no 19. gs. vidus, līdzīgi kā Lietuvā vai Somijā. Horizontālo gludināmo galdu konstrukcija funkcionāli attīstījusies no gludināšanas ar vangali – veļa tāpat tiek uztīta uz vairākiem veltņiem, kas novietoti uz galda virsmas, tikai vangales vietā izmantota kaste ar rokturiem, bet cilvēka roku spēka vietā – akmeņu smagums. Cenšoties mazināt gludināmo galdu apjomu, izstrādātas arī vertikālas konstrukcijas ierīces. Vienā šo galdu tipā veļa tika veltnēta līdzīgi horizontālajiem gludināmajiem galdiem – ar akmeņu kastes, tā sauktā šūpuļa, radītu spiedienu, otrā tipa ierīcēs veļa tika laista starp diviem vai trim veltņiem, spiedienu regulējot ar akmeņu svaru vai atsperu spēku. Gludināmo galdu izgatavošanai pārsvarā izmantota bērza, priedes, kā arī ozola koksne. Konstrukciju garums varēja pārsniegt divus metrus, bet platums metru.
Līdzšinējais Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja veļas rīku krājuma izvērtējums, tāpat kā etnogrāfisko ekspedīciju materiāli liecina, ka gludināmo galdu lietošanas tradīcija visilgāk saglabājusies Kurzemē, no kurienes ir puse krājumā esošie šīs grupas priekšmeti. Šāda tipa galdi gludināšanai lietoti līdz 20. gs. 60.-70. gadiem.
Agrita Ozola, Mg. hist., Mg. sc., Tukuma muzeja direktore, Santa Silava, Mg. art., Tukuma muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā Mākslas keramiķis Jānis Krievs (1882–1948) un Tukuma keramika
Tukuma keramikas tradīcijai ir sena vēsture, bet tās attīstībā īpaši spilgts bijis 20. gadsimta vidusposms, kad darbojās trauku podnieka amata meistars Jānis Krievs (1882–1948). Mācekļa gadus viņš pavadīja Tukuma cunftes podnieka meistara Aleksandra Postnieka darbnīcā, zeļļa gaitās mācījās no vairākiem Tukuma, Aizputes, Grobiņas, Liepājas meistariem un apguva arī krāšņu būvi Rīgā. Viņš izveidoja savu darbnīcu Tukumā (1926) un nepārtraukti to attīstīja un modernizēja. Viņa darbi tika eksponēti I Daiļamatniecības izstādē Jelgavā (1937), kur saņēma sudraba medaļu un diplomu, kā arī Starptautiskajā izstādē Berlīnē (1938). Tajā pašā gadā Latvijas Amatniecības kamera viņam piešķīra meistara grādu.
Jānis Krievs aizsāka jaunu virzienu Latvijas podniecības tradīcijā, pievēršoties dekoratīvajai jeb mākslas keramikai un izceļot formas, glazūras un ornamenta nozīmi. Viņš pats būvēja cepļa krāsnis, vadīja māla ieguvi un sagatavošanu, organizēja ražošanu, izstrādāja glazūru receptes, apmācīja darbiniekus un rūpējās par kvalitatīvu darinājumu pārdošanu. Darbnīcā strādāja vairāki izcili sava aroda pratēji — veidotāji, gravētāji, mākslinieki un cepļinieki. Tā kā darinājumu tapšanā bija ieviesta specializācija, konkrētu autoru bieži nav iespējams identificēt, jo uz priekšmetiem parasti atrodams vien darbnīcas zīmogs.
Pēc Otrā pasaules kara Jāņa Krieva uzņēmums tika iekļauts Latvijas PSR Mākslas fonda kombinātā “Māksla” kā Tukuma keramikas cehs, ieceļot viņu par vadītāju. Novērtējot Krieva ieguldījumu mākslas keramikas attīstībā, viņš tika uzņemts Latvijas PSR Mākslinieku savienībā (1946).
Jāņa Krieva darbība būtiski ietekmēja Tukuma keramikas tradīcijas attīstību un kļuvusi par nozīmīgu Latvijas keramikas mantojuma daļu. Jāņa Krieva podniecības darbu lielākās kolekcijas glabājas Tukuma muzeja, Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzeja un Latvijas Nacionālajā vēstures muzeja krājumos.
Ieva Pīgozne, Dr. art., Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vēsturniece
Dažas atziņas par apaviem Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumā
Referātā sniegts ieskats par to, kādi apavi glabājas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumā, par šo apavu kādreizējo lietojumu un kolekciju kopumā kontekstā ar citiem Latvijas muzejiem.
Latvijas muzeju krātuvēs tikpat kā nav tradicionālo zemnieku apavu no 19. gadsimta, jo līdz muzejiem nonākuši tikai jau 20. gadsimta sākumā un vēlāk darināti un valkāti zemnieku apavi. Lai gan Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs šajā ziņā nav izņēmums, tomēr šeit ir viena no lielākajām un daudzveidīgākajām zemnieku apavu kolekcijām. Turklāt senākie tradicionālo apavu veidi – pašdarināti lūku un ādas apavi – Latvijas teritorijā pastāvējuši vairāk kā 1000 gadu, un laika gaitā izmaiņas tos skārušas vien nedaudz. Tāpēc vienkāršākie tradicionālie apavi no 20. gadsimta pirmās puses var tikt izmantoti, lai radītu priekšstatu par tradicionālajiem apaviem vairāku gadsimtu garumā.
Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumā visplašāk pārstāvēti vienkāršākie tradicionālie zemnieku apavi, no tiem vislielākajā skaitā saglabājušās vīzes – gan smalka, gan rupja pinuma lūku, kā arī striķu vīzes jeb peternes. Unikāls lūku vīžu pāris ar austām melnām saitēm saglabājies no bijušā Abrenes apriņķa. Tās darinātas 1967. gadā, liecinot par ilgstošu tradīcijas pastāvēšanu, kuru Johans Kristofs Broce Latgalē dokumentējis jau 1797. gadā. Kolekcijā sastopami arī reti pīto apavu paraugi, piemēram, divi II Pasaules kara laikā vāciešu darinātie meldru zābaku pāri. Tāpat kolekcijā pārstāvēti ādas apavi – pastalas, kurpes un zābaki, koka apavi, kā arī jaukta materiāla apavi – ikdienas apavi ar koka zoli un ādas virsmu, ādas un veltas vilnas zābaki. Smalkākie sieviešu apavi kolekcijā ir vairāki šņorzābaki, tajā skaitā retums – balti līgavas šņorzābaki no Rīgas, valkāti 1908. gadā.
Saiva Kuple, Mg. art., Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, Zemgales Restaurācijas centra vadītāja
Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājuma priekšmeta – procesijas luktura izpēte un restaurācija
Referātā analizēta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājuma priekšmeta – procesijas luktura – izpēte un restaurācija. Restaurācija bija nepieciešama, lai stabilizētu priekšmeta tehnisko stāvokli, novērstu bojājumus un uzlabotu tā estētisko uztveramību. Lukturis kā sakrālās kultūras priekšmets saistāms ar katoļu Euharistiskās procesijas tradīciju, kur tas funkcionē ne tikai kā gaismas nesējs, bet arī kā simbolisks liturģisks elements, kas raksturīgs plašākai Lietuvas–Polijas kultūrtelpai.
Priekšmeta sākotnējais stāvoklis bija sarežģīts – bojājumi skāra gan metāla konstrukciju, gan krāsu slāņus; tika konstatētas deformācijas, korozija, atlūzušas detaļas un krāsu slāņu atslāņošanās. Restaurācijas procesā būtiska uzmanība tika pievērsta neatbilstoša sudraba imitācijas pārkrāsojuma noņemšanai, veicot slāņu izpēti un pārbaudot dažādas attīrīšanas metodes. Pārkrāsojuma analīze (bronzas un alumīnija pulveri sintētiskā saistvielā) liecina par vēlīnu, iespējams, 20. gs. pārveidojumu slāni. Vienlaikus tika nodrošināta oriģinālo krāsu slāņu saglabāšana un nostiprināšana, izmantojot Paraloid B72 šķīdumu. Pigmentu analīze (cinka baltais, Berlīnes zilais, ultramarīns) ļauj priekšmetu saistīt ar 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma materiālo kultūru. Metāla detaļu konservācija, korozijas attīrīšana, pasivācija un deformāciju labošana nodrošināja priekšmeta fizisko stabilitāti, vienlaikus demontējot neatbilstošu vēlāk ierīkotu elektrisko apgaismojumu.
Restaurācijas rezultātā procesijas lukturis ieguva sakārtotu estētisko izskatu un tika sagatavots turpmākai saglabāšanai muzeja krājumā. Veiktais darbs apliecina, ka restaurācija ir gan tehnisks, gan interpretējošs process, kurā būtiska ir autentisko slāņu, materiālās informācijas un kultūrvēsturiskās nozīmes saglabāšana.
Valters Grīviņš, Vēstures un novadpētniecības portāls “Historia.lv”
No Priedes kroga līdz Steņķeru krogam: ieskats dažu Austrumzemgales lielceļa krogu vēsturē
2025. gadā ar Zemgales vēsturiskās zemes kultūras programmas atbalstu veikta 14 Zemgales vēsturisko krogu vietu lokalizācija un fotodokumentācija Rīgas – Vecumnieku – Aknīstes –Daugavpils lielceļa posmā Priedes kroga vieta – Steņķeru krogs. Apkopojot LNA LVVA, LEBM u.c. glabātus vai digitāli pieejamus vēstures avotus, sagatavoti un vietnē Historia.lv publicēti deviņi šajā posmā kopš 17.–19. gs. pastāvējušu krogu apraksti.
Lokalizējot krogu vietas dabā, izrādījās, ka no 14 šajā posmā pastāvējušiem krogiem, neskaitot 1936. gadā uz Brīvdabas muzeju pārvietoto Priedes krogu, līdz mūsdienām daļēji saglabājusies tikai viena, Steņķeru kroga ēka, kas bija celta no akmens mūra (plienakmens radzēm). Kā viens no pārējo ēku pazušanas faktoriem minams to mazāk izturīgais celtniecības materiāls – koks un mežiem daudzviet trūcīgajā Zemgalē kroņa muižās nereti izmantotais māla kleķis. Priedes krogs arī bija vienīgais no darbā pētītajiem krogiem, kam līdz šim tikusi pievērsta vēsturnieku un etnogrāfu uzmanība. Taču arī šī kroga vēsture tikpat kā nebija aplūkota, izmantojot LVVA fondos glabāto avotu ziņas.
Ja par Kurzemes un Zemgales hercogistes, vēlāk Kurzemes guberņas privātmuižām nereti saglabājušies un LVVA pieejami maz materiālu, tad, pētot hercogu domēņu, vēlāko Krievijas impērijas valsts jeb kroņa muižu vēsturi, avotu ir samērā daudz. Nozīmīgākie fondi, kuros tie meklējami, ir 183. (Baltijas domēņu valde), 184. (Baltijas regulēšanas komisija), 472. (Kurzemes guberņas kamerālvalde) 554. (Kurzemes hercogu arhīvs), 558. (Kurzemes domēņu valde) u.c.
Tā kā visi deviņi pētāmie krogi bija piederējuši hercoga domēņu, vēlāk Kurzemes kroņa muižām, tad darba gaitā LVVA fondos izdevās atrast plašu nepublicētu avotu materiālu (dokumenti, kartes un plāni) klāstu, kas vairāk vai mazāk ļāva noskaidrot (Priedes kroga gadījumā – precizēt un papildināt) lielākās daļas pētāmo krogu būvvēsturi, plānojumu, iekārtojumu, inventāru, krogus saimniecības apmēru un sastāvu, iegūt ziņas par krogu tirdzniecību, ienākumiem, krodziniekiem un citiem krogu iemītniekiem.
Darba ietvaros sagatavotie apraksti ir iesākums kopš 2021. gada projekta īstenotāja veidotā Latvijas vēsturisko krogu kataloga Zemgales sadaļai. Ar katalogā jau publicētajiem krogu aprakstiem var iepazīties vietnē Historia.lv, sadaļā “Vietas”.
Mārtiņš Kuplais, Dr. hist., Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vēsturnieks
Sprēslīcu tipi Latvijā, to areāli
- Muzeja krājuma daudzveidības pieaugošā vērtība.
2. Latvijas kultūrvēsturisko apgabalu robežas vienā materiālās kultūras piemērā.
3. Terminoloģijas unifikācijas divas puses.
4. Priekšmeta estētisko vērtību kopums un savdabība.