Ziemas svētku tradīcijas
Nu ir klātu Ziemassvētki!
Vieni no nozīmīgākajiem latviešu gadskārtu svētkiem, kas izauguši no Saules gaitas nemainīgiem pieturas punktiem, veidojot pamatu latviešu senajai laika skaitīšanas sistēmai. Ziemas saulgrieži ir būtisks pagrieziens laika ritējumā. Saule atkal sāk kāpt debesu kalnā, tuvinot pavasari un atmodu. Lai no jauna kliedētu tumsu, daudzinātu pagājušā gada veiksmes, lai slavētu auglību un ražu visplašākajā nozīmē gada īsākajās dienās tiek svinēta gaismas uzvara pār tumsu.
Ziemassvētki ir bagāti tradīcijām, senajam latvietim tie vienmēr bijuši līksmības un prieka pilni svētki, ko svinējuši trīs un reizēm pat četras dieniņas un naksniņas dziedādami un dejodami. Pušķojot istabas puzuriem, klājot bagātīgu galdu, apciemojot kaimiņus un tālākus radus un dodoties maskotos gājienos. Viena no aizraujošākajām norisēm Ziemassvētkos bijusi Bluķa velšana, kam ir sena rituāla nozīme.
To apliecina arī Kurzemes superintendents p.Einhorns XVII gs. savā darbā “Reformatio gentis letticae” rakstot: “Viena no raksturīgākajām Ziemassvētku tradīcijām bija bluķa velšana. Šim nolūkam jau iepriekš nocirta lielu ozola bluķi, kuru bluķa vakarā vēla no viena ciema un otru līdz beidzot svinīgā ceremonijā sadedzināja. Svētki ar ēšanu un dzeršanu, dancošanu, lēkšanu un kliegšanu, kad no vienas mājas uz otru ar negantu kliegšanu apkārt iet. Šis pats vakars tiek arī par bluķa vakaru saukts, jo tad viņi ar lielu kliegšanu velk apkārt bluķi, kuru pēc tam sadedzina un tā savu prieku parāda. (P.Einhorns “Reformatio gentis leticcae in ducatu Curlandiae”, 1636)
Par Bluķa vakaru atrodamas ziņas arī Latviešu Avīzēs, 1831.g. 8.numura rakstā “Kurzemes stāstu grāmata”, kura autors ir Otto Šulcs: “Lieli svētki veciem Kursiem bij Bluķa vakars (kas sakrīt kopā ar mūsu svētku vakaru ap Ziemas svētkiem)…Tie mēdze lielu smagu bluķi apkārt vazāt, to vilkdami ar lūku virvēm un vēle to ar lielu gavilēšanu no viena ciema un nam uz otru, un galā to sadedzināja.”
Arī mūsdienās šo tradīciju izdzīvot var mēģināt mazākā vai lielākā pulkā, sagādājot koka bluķi, iecērtot tajā gropi vai iesitot metāla skavu, kur piesiet virvi, lai droša vilkšana. Tad atliek saukt kopā draugu pulku un saucot “Kalado!” un “Olilo!” vilkt bluķi ap savas sētas mājām un sētsvidu, tādējādi savācot visu slikto, lai no tā atbrīvotos.
Dažos novados bluķa vakarā nav bluķi sadedzinājuši, kaut gan šai vakarā izpildījuši citas paražas ap bluķi, kas saistās ar saules un auglības kultu. Tā, piemēram, Alūksnē agrāk bluķa vakarā esot klona vidū nolikuši bluķi, ap kuru tad esot lēkuši (LFK 179, 1234). Ir arī dzirdēts, ka uz bluķa sēdušās meitas un sievas, kas vēlējušās veicināt auglību, cerot nākamā gadā tikt pie bērniņa.
Bluķis velts no viena ciema uz otru, kur ikvienā sētā tas uzņemts ar prieku un gavilēm, tā pamazām ļaudīm pulcējoties. Bluķa velšanai ir vairākas simboliskas nozīmes. G. Stenders savā darbā “Lettische Grammatik”, 1783.g. raksta: “Bluķu vakars bija ap mūsu Ziemas svētkiem, kurā senāk ēzdami, dzerdami un lēkdami apkārt vilka bluķi kā grūtuma attēlu un beidzot to ar smieklīgām svinībām sadedzināja par zīmi, ka visi grūtie vasaras un rudens darbi izbeigušies”. Savukārt citviet atrodas ziņas, ka bluķi veļot tā it kā attēlota saules kustība debesīs. Prof. L.Bērziņš domā, ka bluķa vilkšanā esot izpaudusies dziņa atzīmēt saules pagriešanos uz pavasara pusi un vēlēšanās saulei šo uzdevumu atvieglot. Apaļais rezgalis, kas, vilkšanu beidzot, sadedzināts ugunī, it labi varējis simbolizēt apaļo ugunīgo saules ripu.
Noslēdzot bluķa velšanu, svinīgā ceremonijā bluķis sadedzināts, atbrīvojoties no visa sliktā un ļaunā, tumsu un salu pārvēršot gaismā un siltumā. Savienojoties mērķtiecīgā darbībā un priekā, uzturot tradīciju, savienojas bezgalīgais ar laicīgo, apliecinot laika ritējuma nepārtrauktību un dzīvības atgriešanos dabā.
Gaišus Ziemassvētkus! Kalado!
Anda Skuja,
Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja projektu vadītāja