Pelnu dienas "vēdergriezēju" tradīcija

Meteņiem, kas Kurzemes lībiešu zvejnieku ciemos zināmi ar nosaukumu Vastlāvji, seko Pelnu diena. Latviešu tautas tradīcijās tai ir daudz kopīga ar Meteņu izdarībām – saime turpina vizināties ar ragavām no kalna, saimniece vāra cūkas kājas un biezputru, cep pelnu plāceni, no mājas uz māju staigā ķekatas, budēļi un pelnāži. Īpaša uzmanība pievērsta  darbībām ar pelniem: tos kaisa dārzā, savāc un uzglabā dažādām saimniecības vajadzībām, jokojoties cits citam cenšas nemanot aiz muguras piekārt mazu pelnu maisiņu.  Latgalē, katoļu baznīcas ietekmē, Pelnu dienā gan visas lustes ir beigušās, un ēdiens, kā tas gavēnim piedien, ir kļuvis pieticīgs un liess.

Kurzemes lībiešu ciemos Pelnu dienā maskojās puiši. Ja par Vastlāvju masku gājiena dalībniecēm ciema ļaudis teica –  „skaistās ķekatas”, tad jaunie vīrieši, pārtapuši par „vēdergriezējiem”  - tā sauc lībiešu Pelnu dienas maskas - izskatījās briesmīgi un pat baisi.

Krājumā „Lībieši. Vēsture, valoda un kultūra” igauņu folkloras pētniece Kristi Salve raksta: „vēdergriezēju” apģērbs bija raupjš un briesmīgs. Ar sodrējiem nosmērētajām sejām vajadzēja viņus padarīt nepazīstamus un vienlaikus arī šausmas iedvesošus. „Vēdergriezēju” rekvizīti bija dažādi un ļoti izteiksmīgi (..) rokās bija liels koka nazis vai zobens, kas bieži bija nokrāsots sarkanā krāsā – tātad imitēja, it kā tas būtu nosmērēts ar asinīm. Viņiem līdz vēl bija trauks „asinīm”, lielas koka adatas, kurām galā bija piestiprināta diegu attēlojoša aukla, pelnu maisi u.c.

Baznīcas kalendārā Pelnu dienā aizsākas Lielais gavēnis, kas ilgst līdz Lieldienām. Šajā laikā kristieši nožēlo grēkus, lūdzas, gavē un atturas no gaļas. Ja latvieši Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē Pelnu dienā aizvien galdā ceļ vārītu cūkas gaļu, tad lībiešu mājās tiek atvērta muca ar sālītām butēm, vai arī  tās tiek ēstas kaltētā veidā.

„Vēdergriezēji”, tikuši istabā, izvaicā mājas ļaudis, vai kāds Pelnu dienā nav ēdis gaļu? Saprotams, visi mājinieki dievojas, ka gaļu nav ne acīs redzējuši, kur nu vēl mutē ņēmuši! Tomēr „vēdergriezējiem” allaž kāds šķiet aizdomīgs, kurš tūdaļ tiek vilkts uz pirti, vai turpat istabā noguldīts uz sola, lai patiesība nāktu gaismā. Tā kā „vēdergriezēji” ir jauni vīrieši, tad aizdomīgas visbiežāk viņiem šķiet meitas, vai kāds bērns. Vainīgajam pa jokam – kā teātra izrādē - tiek uzšķērsts vēders un izņemta laukā visa apēstā gaļa vai desas.  

Pēc tam, kad gaļa no vēdera izņemta, „vēdergriezēji” saliek tur sālītās vai kaltētās butes un pat pelnus. Visbeidzot vēders ar lielu koka adatu un pamatīgu striķi tiek aizšūts ciet. Nu mājās ir kārtība! Kā tas ir pieņemts, noslēgumā „vēdergriezēji” tiek pacienāti.

Pētniece Kristi Salve rakstā „Lībiešu tautas kalendārs” pauž domu, ka Vastlāvji un Pelnu diena veido svētku pāri, kas lībiešu kalendārā tāds nav vienīgais. Vastlāvjos vadošā loma pieder sievietēm, bet jau nākamajā – Pelnu dienā svētku aktīvākās norises ir vīriešu ziņā.  Lībiešu ķekatas un „vēdergriezēji” rāda, cik atšķirīgs var būt masku  izskats un  darbība. Tomēr ķekatu sievišķais skaistums  un „vedergriezēju” vīrišķā stingrība, noteiktība un reizē humors, viens otru papildinot, kopīgi rada līdzsvaru.

Tradīcija gadu simtiem ir  bijis veids, kā no paaudzes paaudzē nodot būtisko – tautas pastāvēšanai nozīmīgo. Tāpēc tik ļoti svarīgi ir saglabāt ikvienu tradīciju, kas izveidojusies un pastāv mūsu zemē, jo tā kā zelta grauds  satur senču pieredzi un gudrību. Tauta, kuras tradīciju klētis ir pilnas zelta graudiem, ir  bagāta, gudra, un var droši raudzīties nākotnē, jo – ko tu stipram padarīsi?

„Vedergriezēji” – Etnogrāfijas departamenta speciālisti Kārlis Fogelis un Jānis Zemgus Jātnieks. Mājinieki – Informācijas un izglītības nodaļas darbinieki un izpalīgi: Katrīna Rozīte Ponne, Dace Gaile, Annika Tabore, Liene Brūnais un mājas saimnieks Georgs Kuklis- Rošmanis.

Idejas un teksta autore Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja muzejpedagoģe Ieva Bērziņa.

Īpaša pateicība Restaurācijas departamentam par palīdzību rekvizītu izgatavošanā.