Meteņu jeb Vastlāvju ķekatas lībiešu tradīcijā
Tuvojoties Lībiešu mantojuma dienai, kuru atzīmēsim 23. martā, Brīvdabas muzejs vēlas izcelt savdabīgās Kurzemes lībiešu Meteņu jeb Vastlāvju un Pelnu dienas maskošanās tradīcijas.
Pētot gadskārtu ieražas, var pamanīt, kā, laikam ritot, pagāniskās un kristīgās tradīcijas saplūdušas, veidojot jaunu veselumu. Baznīcas ietekmē mainījušies gan svētku un svinamo dienu nosaukumi, gan to atzīmēšanas laiks. Sekojot tautas kalendāram, Lieldienas svinamas brīdī, kad dabā diena un nakts ir vienāda garuma. Savukārt, kristieši Lieldienas atzīmē pirmajā svētdienā pēc pilnmēness, kas iestājies pēc pavasara ekvinokcijas, līdz ar to baznīcas svētki ir ar mainīgu datumu. Septiņas nedēļas pirms kristīgajām Lieldienām – Pelnu dienā aizsākas Lielais gavēnis. Šogad tas sāksies 5. martā. Pēdējie svētki – dienu pirms gavēņa – ir Meteņi, Aizgavēnis, Budēļu vakars, Pīrāgi.. vai Vastlāvji, kā tos sauc lībiešu zvejnieku ciemos Kurzemes piekrastē.
Igauņu pētniece Kristi Salve rakstā „Lībiešu tautas kalendārs”, kas iekļauts krājumā „Lībieši. Vēsture, valoda un kultūra” apraksta Vastlāvju un Pelnu dienas maskas kā savdabīgus pretmetus, kas reizē veido pāri. Kāpēc tā? – to sapratīsim, kad būsim aplūkojuši abas masku grupas. Bet šodien pievērsīsimies Vastlāvju ķekatām.
Lielākoties Vastlāvjos ķekatās dodas jaunas meitas, kas ir ietekmējis masku raksturu. Meitenes ģērbjas baltās drēbēs, velkot garus linu kreklus, arī vīriešu kreklus, vai pat baltas kleitas, maskas tērpa pagatavošanai bieži tiek izmantoti linu palagi. Ķekatnieces izskatās skaisti – greznojušās ar papīra kroņiem un lentām. Kristi Salve piemin, ka: „Ļoti bieži ķekatnieces attēloja līgavas, šim nolūkam papildinot savu balto apģērbu ar plīvuru. Ir ziņas arī par jaunā pāra atveidošanu, kad arī līgavaini tēloja pārģērbusies meitene.”
Brīvdabas muzeja fotoarhīvā neglabājas neviens attēls, kurā būtu redzamas lībiešu meitenes ķekatu tērpā. Šajās fotogrāfijās redzamie masku tērpi uzskatāmi par rekonstrukciju, kas balstīta rakstītos avotos. Ķekatu kroņi darināti no krāsaina kreppapīra gabaliņiem, neizmantojot dārgus materiālus – zīda un brokāta audumus, stikla pērlītes u.tml. Lībiešu ķekatu lomā iejutās Izglītības un informācijas nodaļas vadītāja Katrīna Rozīte Ponne, praktikante Annika Tabore un Brīvdabas muzeja jauniešu kluba dalībniece Liene Brūns.
Sabiedrībā iesakņojies priekšstats, ka papīra puķu vainags neiederas tradicionālā tērpa komplektā. Tomēr etnogrāfi, kas pēta zemnieku tērpu vēsturi, norāda, ka senie zīmējumi, fotogrāfijas un arī nedaudzie oriģinālie vainagi, kas glabājas Latvijas muzeju krājumos, liecina par pretējo. Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja pētniece Dr. art. Ieva Pīgozne rakstā “Auduma un papīra ziedu vainagi Latvijā 18. un 19. gadsimtā”, kas publicēts žurnāla “Letonica” 38. numurā norāda, ka papīra un auduma vainagus 18. gs. beigās un 19. gs. nēsājušas meitenes pie tradicionālā tautas tērpa, bet Latgalē arī pie pilsētas modes apģērba. 19.gs. daudzviet Latvijā ar mākslīgo ziedu vainagiem, kas bieži papildināti ar pērlītēm, lentām un metāla rotājumiem, greznojās līgavas kāzu dienā. Šādi vainagi bija dārgi un pieejami tikai turīgu saimnieku atvasēm. Līgavām, kuru rocība nebija tik liela, bija iespēja vainagus par atlīdzību palienēt godu reizei.
Grāmtā „Lībiešu folklora”, ko sastādījusi Marija Šuvcāne, atrodam ticējumu, kas pierakstīts no Kirila Veides Kolkā: „Vastlāvju vakarā meitas pārģērbās. Tas bija pirms gavēņa. Pēc tam sākās gavēnis, kad nedejoja. Tie bija pēdējie danči. Tad dziedāja: „Zingi bringi vaštālovā, ē, vaštālovā.”
Skaistās Vastlāvju ķekatnieces dziedāja, dejoja un dzina jokus, iepriecinot mājas ļaudis, par ko tika cienātas ar pupām, zirņiem, pīrāgiem, raušiem un alu. Laipniem un dāsniem saimniekiem tās vēlēja veiksmi un izdošanos, bagātību un laimi, bet tiem, kas durvis neatvēra un ķekatas istabā neielaida, tika veltīti bargi vārdi - novēlēti klibi lopi un neveiksmes saimniecībā. Vastlāvjiem seko Pelnu diena, kurā maskojās puiši, bet par to rīt!
Idejas, teksta un skaisto kroņu autore ir Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja muzejpedagoģe Ieva Bērziņa.