Brīvdabas muzejs gūst jaunu starptautisku pieredzi ES projektā “CollectionCare”

Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumā ir daudzi simti dažādu senu koka priekšmetu, un viens no muzeja uzdevumiem ir rūpēties par šī unikālā materiālās kultūras mantojuma saglabāšanu. Šie priekšmeti muzejā nonākuši dažādos laikos un dažādos stāvokļos, daudzi no tiem ir lieliski saglabājušies, bet daudzi gaida savu kārtu uz restaurāciju. Šo koka priekšmetu klāstā īpaši izceļas kolorītās lādes, muzeja krājumā to ir vairāk nekā simts.

Lādes ir viens no tvertņu veidiem materiālo vērtību glabāšanai. Pirms sāka gatavot lā­des, šim nolūkam jau tika izmantoti vienko­či, pinumi, vāceles, kā arī cilindriskas, šķelta konusveida vai mucveida dēlīšu konstruk­cijā darinātas aizvākojamas tīnes. Pēc funk­cijas pastāv dažādu veidu lādes: amatnieku, ceļojumu, pūra, zvejnieku, bērnu, skolēnu, kalpu, baznīcas, dokumentu, naudas, pro­duktu u.tml. lādes. Ir atšķirības lāžu tipolo­ģijā, resp., to konstrukcijas risinājumu sav­dabībā dažādos laikos un novados. Ēkas apskati ievada ar lādēm no Vidzemes. Te raksturīgākās ir t.s. statņu lādes, kuru attīstībai iespējams sekot no pavisam vien­kāršiem paraugiem līdz savā ziņā izsmalci­nātiem eksponātiem. Statņu konstrukcijā izgatavotas lādes Eiropā lietotas jau kopš viduslaikiem. Arī Latvijā tās uzskatāmas par senāko lāžu tipu, turklāt Vidzemes un Lat­gales teritorijā, tāpat kā Igaunijā, šo lāžu izgatavošanas un lietošanas tradīcija sagla­bājusies visilgāk. Gandrīz visos gadījumos konstatēts, ka statņu lādes gatavotas audu­mu un apģērbu glabāšanai. Tās piederēju­šas sievietēm, visbiežāk paredzētas pūram. Senākās pūra lādes rotāja vienkāršiem grie­zumiem, jaunākās – otēja.

Lādes vāku parasti rotā sīki, raibi šablona otējumi, kas ir ātrs, lēts un jebkuram amatniekam pa spēkam veicams rotāšanas paņēmiens. Metālkalumi, būtībā to imitācijas, ir melni krāsotas skārda sloksnes pa diagonāli pāri vākam un priekšējai plaknei. Lādes tonis var būt zaļš, zils vai brūns. Tās darinājuši specializējušies amatnieki, kas lādes pārde­va vietējos gadatirgos. 17. un 18. gadsimtā Rietumeiropā modē ienāca lāde – specifisks ceļojumu koferis jeb koferlāde, kas attīstījusies no viduslaiku vērtslietu vai naudas šķirsta. Tā varēja no­derēt ne tikai ceļojumos, bet arī priekšmetu uzglabāšanai. Koferim raksturīgas ieslīpas sienas, ieapaļš vāks, apvilkts ar ādu, kas pie­kniedēta ar grezniem korpusu aptverošiem diviem vai trim krāšņiem plastiskiem joslu metālkalumiem, eņģēm, izteiksmīgi apkaltu atslēgas caurumu un rokturiem galos. Kur­zemes muižniekiem piederējušās koferlā­des varētu būt paraugi, no kuriem atvasinā­ta zemnieka pūra lāde. Noskatītā kofera forma pakāpeniski tika pārveidota un pielā­gota amatnieciskajām un mākslinieciskajām iespējām un saimnieciskajām vajadzībām.

18. gadsimtā Kurzemē un Zemgalē jau bija izveidojusies noteikta zemnieka pūra lādes forma ar liektu vai plakanu vāku, bieži vien balstīta uz kājiņām. Kalumiem bija ne tikai funkcionāla nozīme, bet atsevišķos gadīju­mos tie var būt krāšņi metālmākslas parau­gi. Sākotnēji lādes varēja būt nekrāsotas, bet vēlāk krāsotas un otētas. Lādes parasti izgatavotas no skujkoka, bie­žāk – no priedes, tapojumam galvenokārt izmantots bērzs. Latvijas teritorijā statņu lādēm ir dēļu sienas, kas ielaistas tikai verti­kāli novietotos skaldņa formas stūru dēļos. Lādes grīda – no dēļiem vai plankām – vien­mēr pacelta, ielaista gala sienās vai statņos. Tādējādi statņu apakšējā daļa veido lādes kājas. Gan dēļu, gan dēļu un statņu, gan vāka šķērskoka un dēļu savienojumi tapoti. 19. gs. otrajā pusē Vidzemē bija pazīstamas arī otētas pakšu lādes. Pastāv pieņēmums, ka otējuma tradīcija aizgūta no Kurzemes pūra lādēm. Otējuma krāsas bijušas: melna, balta, zaļa, sarkana, dzeltena un zila. Iecienī­tākie krāsu salikumi – sarkanbrūns lādes pamattonis un melns otējums. Pats otējums bieži vien veidots ģeometriskā manierē.

Latgalē, Augšzemē un Vidzemes austrumu daļā izplatītais pūra lāžu tips 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā bija ”skrīne” jeb ”skreine”. Skrīnes tipa pūra lāde bijusi Poli­jā, Baltkrievijā un Ukrainā. Konstruktīvi skrī­ne neatšķiras no citām Latvijas teritorijā sastopamajām pūra kastveida tvertnēm ar velves veida vāku un pacilu. Atšķirība ir augstuma un garuma proporcijās 1: 1,2–1,5 un mākslinieciskajā risinājumā – fasādi un vāku parasti rotā sīki, raibi šablona otējumi, kas ir ātrs, lēts un jebkuram amatniekam pa spēkam veicams rotāšanas paņēmiens.

Lai gūtu starptautisku pieredzi un iepazītos ar jaunākajiem Eiropas zinātnes sasniegumiem senu koka priekšmetu glabāšanā, speciālajā apstrādē, kā arī telpu klimata uzraudzības sistēmām, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs piedalās Eiropas Savienības programmas “Horizon 2020” projektā “CollectionCare”, par jaunajām atziņām un ieguvumiem ziņosim turpmāk.

Projekta mājas lapa: www.collectioncare.eu
Informācija par projektu portālā CORDIS: www.cordis.europa.eu
Facebook: CollectionCare Project
Twitter: CollectioncareP
Instagram: collectioncare
Linkedin: CollectionCare Project