Noslēgti arheoloģiskie izrakumi “Vecvēveru” rijas vietā
Vecvēveru rija celta ap 18./19. gs. miju. Savās pamatfunkcijās tā turpināta izmantot līdz 19./20. gs. mijai, kad Piebalgā sāka izmantot kuļmašīnas. Pēcāk rijā žāvēti izkultie graudi un uzglabāti dažādi priekšmeti. Rijas ēka nojaukta 20. gs. vidū. Nedz rakstītie, nedz kartogrāfiskie avoti nesniedz ziņas par ēkas hronoloģiju, būvtipu, izmēriem, iekšējo plānojumu un apkures ķermeņa tipu.
Mūsdienās virs zemes daļēji arheoloģizētā stāvoklī saglabājusies rijas krāsns, pamati un paspārņu telpu pamati (1. att.). Šīs konstrukcijas liecina, ka ēka bijusi orientēta ar garākajām fasādēm ziemeļu–dienvidu virzienā, tās garums 17 m, bet platums – 8,4 m.
Izrakumu gaitā atsegta aptuveni puse rijas apjoma (2., 133. att.). Secināts, ka ap visu rijas ēku bijuši gubeņi, to sienas balstījuši krauti akmens lentveida pamati (75. att.). Ieejas daļu sākotnēji sedzis māla klons, ap 20. gs. sākumu uzliets jauns – kaļķa javas segums. Rijas krāsns (13. att.) atradusies ēkas stūrī, tās skaldītu akmeņu sienas balstījušas guļbūves ēkas stūri un daļu no austrumu sienas. Krāsns iekšpusē bijusi 0,57 m dziļa petriņa, divi deguma kloni un no ķieģeļiem mūrētas kurtuves velves sānu daļas. Rijas ēkas sienas balstījušās uz krautiem akmens lentveida pamatiem (144. att.). Ēka ar lentveida pamatos (140. att.) balstītu guļbūves šķērssienu sadalīta divās daļās – rijas telpa bijusi 7,65X7,65 m, bet piedarbs – 9,35X7,65 m liels. Abās telpās grīdu klājis māla klons, piedarba daļā tas bija par 0,1 m augstāks.
Lokālajai vēsturei būtiski ir arī seno ceļu izpēte. Gar riju gājis ceļš, kas savienojis Tomuļu mājas un Vēverus. Tā izpētē secināts, ka tas ir bijis vienkāršs, sekundāras nozīmes ceļš, bez grants seguma, iebraukts zemes virskārtā (64., 77. att.).
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ir lielākais etnogrāfijas centrs Latvijā. Muzejā tiek organizēta etnogrāfijas izglītība gan dažādu muzejpedagoģisko programmu gan dažādu nozaru studentu prakšu formātā (160. att.). Arī izrakumos “Vecvēveru” rijas vietā rezultātā nodrošināta LEBM uzturētā etnogrāfijas praktisko zināšanu pārnese sabiedrībā LU VFF studentu muzeoloģijas prakses ietvaros, nodrošināta etnogrāfiskās un arheoloģiskās izglītības nepārtrauktība, kā arī būtiski papildinātas “Vecvēveru” māju biogrāfijas un Vidzemes riju vēstures izpētei nepieciešamās ziņas. Arheoloģiskā izpēte būtiski papildināja līdz šim pieejamās ziņas rakstītajos, kartogrāfiskajos un citi attēlojošajos avotos par rijas ēkas hronoloģiju, būvtipu, izmēriem, iekšējo plānojumu un krāsns tipu. Šīs informācijas noskaidrošana ir būtiska, lai muzejs nodrošinātu Vēveru etnogrāfiskā apbūves kompleksa izpētes nepārtrauktību.
Pētījumi notika ar Vidzemes plānošanas reģions Valsts kultūrkapitāla fonds mērķprogrammas „Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” un Vidzemes plānošanas reģiona atbalstu projektam #148 "“Vecvēveru” rijas vietas arheoloģiskā izpēte".