Izstāde “Āķīgie ūdeņi: saldūdens zveja 19. gs. otrajā un 20. gs. pirmajā pusē”04.09.2024 — 02.02.202510:00 — 16:00

Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izstāžu zālē ir apskatāma saldūdens zvejniecībai veltīta izstāde “Āķīgie ūdeņi: saldūdens zveja 19. gs. otrajā un 20. gs. pirmajā pusē”. Izstādē varēs iepazīties ar tačiem, katicu, dažādu veidu murdiem, žebērkļiem, krītiņiem, ūdām un citiem ar zvejniecību saistītiem priekšmetiem no muzeja krājuma, un pat, uz brīdi iegrimstot  virtuālajā realitātē, āliņģī ar žebērkli ķert zivis.

Liktenis un vēsture Latvijas 64 500  zemes kvadrātkilometriem  atvēlējis 494 kilometrus jūras malas  un vairāk nekā 12 500 dažādu upju un 2200 ezeru. Zvejas ūdeņos dzīvo 113 sugu zivis, no tām  38  tikai  saldūdenī , bet 9  sugas pārstāv ceļotājzivis.

Iekšzemes zvejas tradīcijas Latvijas teritorijā konstatētas jau akmens laikmetā (10 500-1800 g. p. m. ē), kad pirmie cilvēki – mednieki-vācēji –  ienāca un apmetās lielāko ūdenstilpņu tuvumā. Laika gaitā tika uzlaboti zvejas rīki - kaulu un asaku āķus nomainīja dzelzs āķi, bet zivju šķēpus aizvietoja dzelzs žebērkļi. Līdz 20. gs. pirmajai pusei, Latvijas tradicionālajā saldūdens zvejniecībā izmantoja dažāda pielietojuma veida  zvejas   rīkus, kas lielākoties tika darināti pašu saimniecībā vietējo tradīciju ietekmē. Tādejādi  saldūdens zvejniecību var uzskatīt par lauku iedzīvotāju dzīves sastāvdaļu, kas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumā pārstāvēta ar 468 autentiskiem priekšmetiem un ir pamats izstādes veidošanai.

 Ap lielākajiem Latvijas ūdens baseiniem saldūdens zveja kā pamatdarbs bija individuālajiem zvejniekiem, muižu veidotām zvejnieku grupām, ezeru un upju nomniekiem, zivju tirgotājiem u. c. Ventas, Daugavas, Gaujas, Salacas u.c. upes, bija pazīstamas kā lašu un nēģu  zvejas vietas. Lielie ezeri kā vasarā tā ziemā bija piemēroti zvejai ar velkamajiem vadiem.   

                                                                                                                          Pārmaiņas saldūdens zvejniecībā sākās 19. gs. beigās un 20. gs. pirmajā pusē, kad sāka uzplaukt zivju audzēšana, tā 1938.gadā darbojās 1000 dīķsaimniecību. Makšķerēšana no krasta bija atļauta visās kuģojamās  un pludināmās upēs un  tika izdoti  likumi par saldūdens zvejniecības veidu un rīku aizliegumiem, piemēram, tiek liegta zivju sišana un duršana. 

Izstādes autors Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vēsturnieks Kārlis Fogelis. Izstāde būs apskatāma līdz 2025. gada 2. martam.