Usmas luterāņu baznīcas ikonogrāfija
Bc. geogr. et Bc. theol. Miķelis Dāvids Rikveilis
Ieskats Usmas baznīcas ikonogrāfijā
Kopš 1935. gada Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja teritorijā ir eksponēta Usmas luterāņu baznīca, kas izceļas ne vien ar savu iekārtas krāšņumu un griestu gleznojumu, bet dod ieskatu 18. gs. Kurzemes zemnieku reliģiskajos priekšstatos, ar kuriem saskārās Kurzemes zemnieks.
Usmas baznīca pārstāv luteriskās ortodoksijas laikmetu, kurš ilga no 1580. gada (Luterisko ticības apliecību parakstīšana) līdz 18. gadsimta vidum. Šai laikā tika nostiprināts reformācijas mantojums, kas izpaudās ar “tīrās mācības” meklējumiem. Mākslas vēsturē šis laiks sakrīt ar baroka laikmetu, kas uzskatāmi redzams Kurzemes hercogistes luterisko baznīcu iekārtās.
Kurzemes, Zemgales un Sēlijas baznīcas ar fiksētu luteriskās ortodoksijas laikmeta un Joahima Kreicfelda iekārtām (Google Maps, M. Rikveilis, 2025)
Uz Usmas baznīcas iekārtas rašanās laiku norāda uz altāra redzamais uzraksts “Anno 1704”, minētās iekārtas (kanceles, altāra, biktssola) autors domājams ir Lībekā dzimušais Kurzemes kokgriezējs Joahims Kreicfelds (Joachim Kreizfeld; 1673 - 1721). Altāra retabls veido trīsdaļīgu stāstu no Jēzus nāves pie krusta Lielajā Piektdienā caur viņa augšāmcelšanos Lieldienās līdz viņa debesbraukšanai 40 dienas vēlāk.
Altārgleznu “Kristus pie krusta” jeb “Mana mīlestība krustā sista” ieskauj 2 eņģeļi – ķerubi ar izplestiem spārniem. Tā ir atsauce uz Vecās Derības saiešanas telti, kur 2 ķerubu skulptūras ietvēra vissvētāko vietu – derības šķirstu, kas Vecajā Derībā bija Dieva reālās klātbūtnes vieta uz zemes. Līdzīgā veidā šeit ķerubi vēsta, ka Kristus nāve pie krusta ir Dieva reālās klātbūtnes vieta uz zemes Jaunās Derības laikmetā. Gleznas atrašanās pie altāra uzsver krusta upura patieso klātbūtni Svētajā Vakarēdienā.
Usmas baznīcas altāra retabls (G. Dieziņš, 2024)
Kanceles kompozīcija izteic luteriskajā teoloģijā svarīgu nošķīrumu starp bauslību* un evaņģēliju**. M. Luters ir rakstījis: “Kristietībā abiem, kā sprediķotājiem, tā klausītājiem, jāmāca un jānoslīpē zināma atšķirība starp bauslību un evaņģēliju, starp darbiem un ticību […], jo šī atšķirība starp bauslību un evaņģēliju ir lielākā māksla kristietībā” (Mārtiņš Luters, 1533 “Sprediķis par bauslības un evaņģēlija nošķīrumu no Sv. Pāvila vēstules Galatiešiem III”). Bauslību kancelē pārstāv Mozus, kuram rokās ir 2 bauslības galdiņi ar 10 baušļu uzskaitījumu. Evaņģēliju pārstāv korpusa un kāpņu margu daļā esošie Jēzus un septiņu apustuļu tēli (Pēteris, Pāvils, Toms, Jānis, Andrejs un 2 nezināmi). Apustuļa Pāvila rokās ir atrodams teksta fragments: “nicht verloren werden, sondern das ewige Leben haben”. Tā ir pēdējā daļa no Jāņa evaņģēlija 3:15: “Jo Dievs pasauli tā mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.” Šis Bībeles fragments ir uzskatāms par visa evaņģēlija kopsavilkumu, tādējādi ir likumsakarīgi, ka tas pārstāv evaņģēlija grupu.
Usmas baznīcas kancele un biktssols (G. Dieziņš, 2024)
Jāņa evaņģēlija gragments apustuļa Pāvila rokās (M. Rikveilis, 2025)
Usmas baznīcā redzamās tēmas kā Bauslības un evaņģēlija nošķīrums (Nurmuiža, Ugāle, Bāte, Jaunauce, Vārme), Dieva patiesā klātbūtne Svētajā Vakarēdienā (Nurmuiža, Lestene, Stelmuže u.c.) un citi motīvi daudzkārt atkārtojas dažādās Kurzemes ortodoksijas laikmeta baznīcu iekārtās. Līdzīgas idejas ir vērojamas arī muzejā eksponētajā Bornes luterāņu baznīcā. Tādējādi baznīca liecina par kristīgo vēsti Kurzemē 300 gadus senā pagātnē, kādu latviešu zemnieks to būtu varējis ieraudzīt.
* bauslība – kristīgajā tradīcijā Dieva izdoto baušļu – likumu kopums, kas nepieciešami Debesu valstības iegūšanai.
** evaņģēlijs – kristīgajā tradīcijā vēsts par cilvēces pestīšanu un Debesu valstības iegūšanu caur Jēzus Kristus nopelnu.