Muzeja krājumā glabāto etnogrāfisko kamanu dekorējuma veidi

Mg. hist. Una Bērente

Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumā glabāto etnogrāfisko kamanu dekorējuma veidi

 

Slieču transportlīdzekļiem, ragavām un kamanām, 19. un 20. gs. bija izšķiroša loma zemnieku mobilitātē gada sniegotajā periodā. Ragavas bija ikdienas darbu veikšanas līdzeklis (Švābe A., Būmanis A., K. Dišlērs (red.). Latviešu konversācijas vārdnīca. XVIII sējums. Rīga: Grāmatu apgādniecība A. Gulbis 1938-19393. 4836.), bet kamanas lietoja tikai cilvēku pārvadāšanai ziemā (Švābe A., Būmanis A., K. Dišlērs (red.) Latviešu konversācijas vārdnīca VIII sējums. Rīga: Grāmatu apgādniecība A. Gulbis 1932–1933. 15236–15242.). 20. gs. 30. gados precīzi raksturotas ragavu un kamanu būtiskākās atšķirības – “Latvijā šķiro ragavas no kamanām, ragavas galvenokārt darbam, ragavu iekārtā valda tehniskais princips – lietderība un izturība, kamanu iekārtā tikpat liela (varbūt, pat lielāka) loma ir aistētiskam principam – skaistumam” (Zalts, K. Sauszemes satiksmes līdzekļi senajā Latvijā. Endzelīns J. (red.)  Latvju tautas daiņas XII sējums. Rīga: apgāds "Literatūra" 1932. 275. lpp.).

Muzeja kolekcijā glabājas vairāk kā 40 kamanu paraugu no visām Latvijas vēsturiskajām zemēm un tās datējamas no 19. gs. pirmās puses līdz 20. gs. 60 – 70 gadiem. Analizējot bagātīgo materiālu, kamanu dekorējumu veidus transportlīdzekļa ārpusē var iedalīt četrās grupās:

• koka ornamenti: koka daļās grebti, cirsti un virpoti ornamenti;
• krāsojums: monohroms, polihroms, kolorēti zīmējumi;
• melnā un krāsainā metāla kalumi un lējumi;
• pēc pilsētas kamanu parauga iekšpusē izmantota ādas un auduma apdare.

19. gs. pirmajā pusē vienkāršu kamanu esamība zemnieka sētā pati par sevi bija greznība un izbraukumi tajās notikums. Pašas kamanas atzveltnes daļā visbiežāk dekorēja ar kokgrebumiem vai stilbiņiem, bet aizjūgā izmantoja zirga zvārguļus, krāsaini pītus grožus un austas segas, kas kalpoja ne tikai ērtākai un siltākai braukšanai, bet arī skaistumam.

Aizjūga zvārguļi (BDM 32054).

Pīti auduma groži (BDM 32681).

Viens no 19. gs. pirmajā pusē izplatītākajiem grebšanas tehnikā izgatavotajiem ornamentiem tiek saukts arī par vanagnadziņu ornamentu. Šo kokgrebuma ornamentu var interpretēt kā vienu no kāzu simboliem, jo nereti folklorā vanags ir Dieva, tautu dēls, jauns puisis, precinieks.

Bieži kopā ar vanagnadziņu ornamentu izmantoja arī „restītes” ornamentu. Restītes izgatavošanas pamatā bija cits tehniskais paņēmiens – tievu stilbiņu izciršana un savienošana ar gropīšu palīdzību. Vēlāku laiku kamanu rotājumos šis ornamenta veids un motīvs vairs nav sastopams.

 BDM 1348. Kamanas ar restītes un vanagnadziņu ornamentu.

Īsti nav zināms, kad zemnieks sāka krāsot izbraucamās kamanas,  „kad tautā sāka parādīties brūni vai tumši dzelteni krāsotas kamanas, tas bija liels notikums, kaut arī pati krāsa bija vislētākā un krāsošana vispaviršākā. Šis notikums atstājis pēdas arī tautasdziesmās – vaska kamanas, iespējams brūni krāsotās attiecināmas tieši uz to.” (Zalts, K. Sauszemes satiksmes līdzekļi senajā Latvijā. Endzelīns J. (red.)  Latvju tautas daiņas XII sējums. Rīga: apgāds "Literatūra" 1932. 284. lpp.). Sākotnēji kamanas krāsoja vienā krāsā jeb monohromi, pamatā izmantojot brūnos toņus vai melnu krāsu. 19. gs. beigās kamanas sāka krāsot vairākās krāsās jeb polihroni.  19. gs. beigās, ja kamanas krāsoja vienā krāsā, tumšajā, monohromajā kamanu krāsojumā sāka izmantot dzeltenas līnijas šabloniskus ievilkumus. Jaunais rotāšanas paņēmiens fiksēts arī rakstītajos avotos, “atsevišķos gadījumos kamanām varēja ar trafaretu uzvilkt smalku līnijas dekorējumu kamanu atzveltnes augšdaļā” (LU HZF LVI, E 13 1127zt. Valkas raj., Jērcēnu cp. Kamanas, Rapa Ā. 1958. g.).

 BDM 8991. Kamanu šablona ornaments virs koka sniegtvera.

 BDMzpm 8715.Šablona ievilkums uz kamanu kulbas augšdaļas saturkokiem.

Sākotnēji dzeltenmetāla rotājumi bija muižnieku lietotajos ziemas transportlīdzekļos. 19. gs. otrā pusē arī pilsētnieku kamanās sāka izmantot dzeltenmetāla rotājumus. Visbiežāk tās bija lietas, apaļas vai sfēriskas bumbiņas, kuras nostiprināja sniegtverim abās pusēs. Atsevišķos gadījumos vienkāršāk izgatavotās bumbiņas varēja izveidot sarežģītākās formās vai pat atveidot zirga galvu. Vēlāk, arī zemnieku lietotajos slieču transportlīdzekļos stiprināja dzeltenmetāla rotājumus sniegtverim abās pusēs.

BDM 7042. Pilsētas kamanas ar liekta skārda sniegtveri un dzeltenmetāla zirga galvas atveidojumu abās pusēs.

Līdz 19. gs. otrai pusei, ādas un auduma izmantošana apdarē un tapsējumā bija izplatīta kungu un pilsētas kamanās. Zemnieku kamanās pilsētas ietekmes sāka ieviesties 19. gs. beigās. Visbiežāk tas bija atzveltnes, sānu un sēžamās daļas polsterējums, pārvilkts ar  samtu vai ādu.

BDM 4434. Pilsētas važoņa kamanas ar sarkana samta tapsējumu atzveltnes daļā.

 Krāsotu ādu varēja izmantot arī kā pārklāju, lai braucot kamanās, kulbā nekristu sniegs.

 BDM 31264_1. Jaunpiebalga. Ādas pārklājs.

Muzejā esošo lietisko un rakstīto avotu analīze būtiski papildina līdz šim mazpētītos priekšstatus par 19.–20.gs. slieču transportlīdzekļu dekorēšanas paņēmieniem Latvijā. Analizētie kamanu ornamenti sniedz priekšstatu gan par materiālajām un tehniskajām iespējām zemnieka saimniecībā, gan estētiskajiem priekšstatiem.