Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja starptautiska Gadskārtējā konference 2025_TĒZES

KONFERENCES TĒZES

Ceļā uz Sēlijas sētu. Daži Sēlijas tautas celtniecības piemēri. Jānis Zemgus Jātnieks, LEBM arhitekta palīgs

2024. gadā no 16.-20. septembrim ar Sēlijas Kultūras Programmas 2024 finansiālo atbalstu realizēta Etnogrāfu zinātniskā ekspedīcija uz Sēliju, lai apzinātu un vāktu materiālus par kultūrvēsturiskā novada tradicionālo apbūvi, dzīvesveidu un sadzīves priekšmetiem, īpašu uzmanību veltot 19. gs. beigās – 20.gs. sākumā celtajām dzīvojamām mājām, kūtīm un pirtīm, kuras būtu iespējams pārvest uz muzeja ekspozīcijā jaunizveidojamo Sēlijas sētu. Ekspedīcijas dalībnieki Jānis Zemgus Jātnieks, Kārlis Fogelis un Uģis Urtāns devās uz Sērenes, Seces, Sēlpils, Ābeļu, Sunākstes Daudzeses, Rubenes, Slates un Zasas pagastiem. Ekspedīcijas laikā apsekotas 85 sētas.

Sevišķi lielceļa P76 ziemeļos dominēt mūra ēkas (granīta laukakmens un dolomīta), pamatā monolīta mūrējuma nevis mūrētiem statņiem ar baļķu aizpildījumu. Dalībnieki vairākās mājās ieguva stāstus par 20.gs. sākuma karadarbības sekām, kuru rezultātā bieži kā pagaidu dzīvesvietas tika apdzīvotas pirtis un kūts telpas, līdz tika izbūvētas dzīvojamās mājas. Lai gan šī ir salīdzinoši nesena, no konkrēta cēloņa izrietoša parādība, tā liecina par senāku praksi sākotnēji apdzīvot saimnieciska rakstura ēkas telpas. Šis pamatojams ar saimnieciskās darbības būtiskumu zemnieka iztikai un dzīvesveidam.

Rubenes pag. Rubiķu Solā apsekota 19.gs. celta divtelpu klēts ar lieveni un saglabājušiem ornamentētiem stabiem, kā arī 19.gs. sākumā celtu vientelpas klēti ar ieeju gala fasādē. Apsverams šīs ēkas detalizētāk dokumentēt kā iespējamu materiālu Sēlijas sētas ēku kompleksa veidošanai. Apsekota arī mūra statņu konstrukcijas, divslīpju jumta rija kurai saglabājušies iekšsienas augšējie vainagi ar siju iecirtumu vietām. Ēkas konstrukcija saskan ar citās ekspedīcijās novērotām riju drupām, taču nav uzskatāma par senāko rijas tipu.

Līdzās apsekotajām leņķu kūtīm, kuras regulāri novērotas arī šīs ekspedīcijas ietvaros, novērota arī 20.gs. otrā pusē celtu ēku apjomu izvietošana līdzīgi leņķa kūts principam. Vai no divus atsevišķus apjomus novietojot perpendikulāri un tuvu viens otram vai arī divus jau esošus apjomus savienojot, izveidojot leņķa būvi.

Vērota un fiksēta arī tautas celtniecības tradīcijas turpināšanās 20.gs. otrā pusē gan tā laika celtās ēkās, gan mazo arhitektūras formu un risinājumu izpildījumā (sena forma, moderni materiāli vai arī senāku priekšmetu pielāgošana un papildināšana).

Sēlijas katoļu dievnami – etnogrāfiskās izpētes objekti. Aija Jansone, LEBM Etnogrāfijas departamenta vadītāja

2024. gadā Sēlijas kultūras programmas ietvaros Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja etnogrāfi realizēja 2 etnogrāfu zinātniskās ekspedīcijas, kuru laikā tika apzinātas 22 katoļu baznīcas. Liturģisko tekstiliju pētniecībā tika izmantota etnogrāfu zinātnisko ekspedīciju pētījumu metode, kas meklēja atbildes uz daudziem kultūrvēstures jautājumiem, tostarp par liturģisko tekstiliju izcelsmi un datēšanu. Lai pietuvinātos vēsturiskai patiesībai, nācās noskaidrot apdzīvotās vietas, pagasta, pilsētas vai muižas vēsturi un dievnama celšanas vai pārbūves laiku, kā arī tā saistību ar kultūras procesiem Eiropā un mūsdienu Latvijas teritorijā.

Salīdzinot ar Latgalē savākto materiālu, kur vecākās liturģiskās tekstilijas datētas ar  17. gs. beigām – 18. gs. sākumu, Sēlijā, ar atsevišķiem izņēmumiem, tās ir salīdzinoši jaunas - sākot ar 1920. gadiem. Tas ir saistīts ar I Pasaules kara darbību un lielajiem postījumiem Daugavas kreisajā krastā. Šai laikā daudz kas gāja zudumā, tāpēc 20. gs. 20. gados baznīcu iekārtojums un liturģiskās tekstilijas tika gādātas un darinātas no jauna. Un tā kā visos laikos baznīca tika rotāta saskaņā ar sava laika jaunākajiem tekstiliju darināšanas un rotāšanas paņēmieniem, Sēlijas katoļu dievnamos redzam praktiski visas 20. gs. sākumā Eiropā plaši praktizētās rokdarbu tehnikas: izvilkuma, tilla vai tīkla darbus,  tamborējumus,  broderī un rišeljē izšuvumus.  

Sēlijas ļaudis ļoti labi apzinās sava kultūras mantojuma nozīmi, tāpēc pēdējos 5 gados vairākās baznīcās ir iekārtoti informatīvie stendi par baznīcas vēsturi, priesteriem un zīmīgākajiem notikumiem, bet liturģisko priekšmetu, tai skaitā, tekstiliju kolekcijas,  nācās konstatēt divās Sēlijas baznīcās:

• Silenes Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīcā;
• un Dvietes Svētā Staņislava Kostkas Romas katoļu baznīcā.

Silenes liturģisko priekšmetu kolekcijas izveides iniciatore ir  vēstures skolotāja Sofija Mole, kas pirms dažiem gadiem sāka vākt materiālus par Silenes baznīcas vēsturi, priesteriem un liturģiskiem priekšmetiem, kā arī baznīcā iekārtoja ievērojamu liturģisko priekšmetu ekspozīciju,  kurā informatīvais vēstures materiāls un smalkākie rokdarbi ir noformēti stendos aiz stikla, bet priesteru pilnās paģērbu kārtas izstādītas uz manekeniem.   

Savukārt, ar Dvietes pagasta un baznīcas atbalstu 2020. gadā Vija  Zviedrāne ar draudzes loceklēm izveidoja Dvietes sakrālo lietu krātuvi. Šeit materiāls vākts mērķtiecīgi, tas ir labi sakopts, sakārtots pa priekšmetu grupām un glabāts labos apstākļos. Dvietes kolekcijas pērle ir  drēbju skapis ar 17 dažādās rokdarbu tehnikās rotātām komžām.

Apsveicami, ka Sēlijā ir baznīcas, vietvaras un cilvēki, kuriem rūp  sava novada kultūras vērtību saglabāšana, uzņemas iniciatīvu un atbildību veidot sakrālo lietu kolekcijas, kā arī tur rūpi par pienācīgu un ilgspējīgu savāktā materiāla glabāšanas apstākļu nodrošināšanu.

Sēlijas identitāti meklējot: amatniecības paraugi BDM krājumā. Gundega Skagale, LEBM Krājuma nodaļas krājuma glabātāja

Viens no vietas identitātes veidotājiem, kas izceļ lokālas iezīmes, tehnikas un to pielietojumu praksē, ir amatniecība. Sēlijas iedzīvotāji atzīst, ka viņiem raksturīgais ir kokgriešana, keramika, adīšana, aušana. Kādu stāstu  par Sēliju un tās iedzīvotājiem stāsta lietiskie priekšmeti? Vai tiem ir pazīmes, kas raksturīgas tikai Sēlijas vēsturiskajai zemei? Kas veido sēļu identitāti? Izvērtēt Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja (LEBM) krājumu šajā kontekstā ir īpaši aktuāli, ņemot vērā topošās Sēlijas sētas ekspozīciju.

LEBM krājumā pirmie Sēlijas priekšmeti, kopskaitā 16, iegūti etnogrāfu ekspedīcijā 1952.gadā toreizējos Aknīstes un Neretas rajonos. Atsevišķi amatniecības paraugi  iegūti reizē ar Bornes baznīcas eksponātēku 1937.gadā, piemēram, ērģelnieka soliņš.

 Iecerētās Sēlijas sētas ekspozīcijas vajadzībām muzeja speciālisti mērķtiecīgi vākuši priekšmetus kopš 1960.gada, piemēram, Ķiermeļu rija Mazzalves pagastā iegādāta kopā ar tajā izmantotajiem priekšmetiem –, mēbelēm, darba rīkiem, lauksaimniecības tehniku.

Materiālās kultūras un dzīvesveida raksturošanai Sēlijā darinātie vai lietotie priekšmeti muzeja krājumā identificēti 1115, tajā skaitā pēdējos gados Sēlijas ekspedīcijās krājums papildināts ar 112 priekšmetiem. Visbagātīgāk priekšmeti – 165 – iegūti Mazzalves pagastā, no kurienes uz muzeju pārvesta topošā eksponāteka rija Ķiermeļi, nedaudz mazāk priekšmetu – 112 – ir no Aknīstes un – 105 – Rubenes pagastiem.  Sešdesmit gadu laikā  bijušas teju 20 dažāda apjoma LEBM etnogrāfu un krājuma glabātāju zinātniskās ekspedīcijas uz Sēliju. Jaunākās 2024.gadā ar Sēlijas vēsturiskās zemes kultūras programmas atbalstu.

Ekspedīcijas dalībnieki lielāku uzmanību pievērsuši atsevišķām priekšmetu grupām – tekstilijām, keramikai, salmu, klūgu un skalu pinumiem, sprēslīcām, mēbelēm, arī mūzikas instrumentiem. Visticamāk šī izvēle bija saistīta ar etnogrāfu pētniecības tēmām. Saglabātās Sēlijas lietiskās liecības lielākoties datējamas ar 19.gs. beigām, 20.gs. sākumu.

Pauls Kundziņš. Ceļš. Mazā un lielā Vidzeme. Reinis Kulbergs, Valkas novadpētniecības muzeja direktors

Pauls Kundziņš arhitekts, profesors, etnogrāfs dzimis Valkas apriņķa Smiltenes Mācītājmāja 1888g. 4.februārī, miris trimdas emigrācijā 97. gadu vecumā – 1983.g. 8. novembrī, Kanādā Halifaksā.

Paula Kundziņa vecāki: tēvs, Kārlis Kundziņš (dzimis Sīpeles pag. Kundziņos 03.V.1850. miris Smiltenes Mācītājmājā 18.11.1937) ievērojams mācītājs, sabiedrisks darbinieks, literāts, māte, Šarlote (dz. Eggert) Kundziņa (dzimusi Ventspilī 1855. g. 5.septembrī - mirusi Smiltenes Mācītāja mājā 1932. g. 11. martā) vāciete no izglītotas amatnieku kārtas.

Pauls piedzimst kā ceturtais no septiņiem bērniem mācītāja ģimenē. Smiltenes pagastā esošā Mācītāja muiža– cēlais 18.gs. beigās celtais nams, ar tā zemēm, mazajam Paulam ir pasaule pati par sevi, kurā ieaugt ciešā tuvībā ar dabu, ģimeni, izzināt lauku dzīvi, iegūt vērtīgas labas iemaņas (amatniecībā, mehānikā) un (sportā, mūzikā) nodarbes.

Tālredzīgi rīkojoties līdz ģimnāzijas laikam, vecāki bērnus izglīto mājās skolā. Paula pirmie skolotāji ir vecāki, pirmās zināšanas lasīt, rakstīt, rēķināt prasmēs arī reliģijā, klavierspēlē viņam iemāca māte, latviešu valodas stundās ar viņu nodarbojas tēvs. Privātskolotājas un topošie mācītāji pasniedz citus priekšmetus.

No Smiltenes laika Pauls iemanto vērtīgas draudzības saites ar daudziem cilvēkiem. Šīs saites saglabājas un pavada viņu tālākos dzīves gados arī viņa profesionālajā darbībā: Mazajā Vidzemē - Valkas un Cēsu apriņķos un vēlāk arī Lielajā Vidzemē visvairāk Rīgā).

Paula vecāki centās izprast un atbalstīt katra bērna dotības un izkopt talantus. Tieši mājās Pauls sāk nodarboties ar zīmēšanu un apgūt akvareļu glezniecību.

Tērbatas ģimnāzijas laikā 1902. – 1907. g. Pauls stipri ilgojas vecāku dzimto māju un lauku dzīves, juzdamies svešs pilsētā. Tērbatā Pauls dzīvo pie tēvoča Ludviga Kundziņa, veterinār ārsta. Viņš apsver pat mācītāja vai mežziņa aroda izvēli, lai paliktu lauku vidē, tiešā dabas tuvumā.

Izkopjot savas radošās intereses, rodas lielāka skaidrība par nākotnes arodu. Pauls sāk ņemt privātstundas zīmēšanā pie mākslinieces Zuzannas Valteres, vēlāk pie igauņu gleznotāja Kristjāna Rauda. Sāk projektēt mēbeles un citus mehānismus, gūst atzinību 1907. gadā Rīgas mēbeļu izstādē. Pēc ģimnāzijas beigšanas 1907. gadā uzsāk arhitektūras studijas Rīgas politehniskajā institūtā.

Ciešā tuvība ar lauku vidi, daudzie ceļojumi Vidzemē, ietekmē un veido jaunā topošā arhitekta ceļu, kur liela mīlestība saglabājas uz dabu un tautas celtniecību. 

Amatniecības tradīciju rekonstrukcija: Pumpenieku amats. Edgars Žīgurs, LEBM Etnogrāfijas departamenta vēsturnieks

Piebalgā un cituviet Latvijā 19. gadsimta otrā pusē zemnieku sētās parādījās koka ūdens sūkņi (pumpji) un koka ūdensvadi. Turklāt koka sūkņi tika uzstādīti ne tikai sētā pie akas, bet arī mājas virtuvē un kūtī. Sūkņus un koka ūdensvadus uzstādīja īpaši amata meistari, kurus Piebalgā dēvēja par pumpeniekiem. Līdz ar lauku elektrifikāciju 20. gs. 2. ceturksnī, kad aizvien biežāk priekšroka tika  dota moderniem sūkņiem, pumpenieku amata pratēji pakāpeniski izzuda.

Būtiska nozīme pumpenieku amata prasmju dokumentēšanā un saglabāšanā bija Latvijas Etnogrāfiskam brīvdabas muzejam. Muzeja etnogrāfa M. Kuplā vadībā 20. gs. 70 – tos gados tika dokumentētas pēdējās sastopamās liecības par šo amatu Piebalgas reģionā.

Lai mūsdienās izgatavotu sūkni, bija jāņem vērā vairāki faktori – teorētiskā informācija, specifiski darba rīki, zināmas iemaņas kokapstrādes darbu veikšanā. Praktiska sūkņa izgatavošana notika sadarbībā ar Vienkoču parka un Kokamatniecības muzeja veidotāju, amatnieku Rihardu Vidzicki.

Ūdens sūkņa izgatavošana un uzstādīšana noritēja sekojoši: Lai garenvirzienā izurbtu caurumu baļķī, tas tika novietots uz īpaši šim nolūkam izgatavotiem statīviem. Urbšanu sāk no baļķa resngaļa, vadoties pa baļķa serdi. Urbja stienī, kas bija ap 3 m garš, kā pirmo iestiprināja 5 cm diametrā platu urbi, pec tam to nomainot secīgi ar 8 un 10 cm diametra urbjiem;

Pēc baļķa izurbšanas līdzīgi tika izurbts sīkbaļķis ūdens iztekai (senāk saukts “deguns”, “rociņa”).

Tālākā darba gaitā ūdens sūkņa baļķa augšdaļā (resngalī) tika sagatavota vieta, kur iestiprināt sūkņa darbināšanai paredzēto rokturi.

Sūkņa sagatavē tika izveidots caurums un tajā iestiprināta ūdens iztekas caurule.

Pēc sūkņa korpusa sagatavošanas tika veikta nepieciešamo dzelzs detaļu uzmērīšana, lai tās varētu pasūtīt kalējam.

Lai ūdens sūknis darbotos, ir nepieciešamas izgatavot divas t. s. kanniņas. Vilcējkanniņu, kas sevī ietver virzuļa un vārsta funkcijas un ūdens turētāja kanniņu, kas kalpo kā pretvārsts.

Pēc visu nepieciešamo detaļu sagatavošanas, sūknis tika pilnībā sakomplektēts (sagatavots darbam) un uzstādīts uz akas. Lai sūkni varētu sākt darbināt, tā korpuss jāpiepilda ar ūdeni.

Pumpenieku amata prasmju rekonstrukcija ne tikai kuplināja LEBM ar jaunu apskates objektu, bet arī papildināja līdz šim esošās publikācijas ar detalizētu darba procesa aprakstu; veicināja darba procesā balstītu atziņu rašanos – gan funkcionālo risinājumu, gan koka ūdens sūkņu konstruktīvās tipoloģijas jomā.

Arheoloģiskās metodes 18.-20.gs. tautas celtniecības objektu izpētē. Rūdolfs Brūzis, LU HZF Latvijas vēstures institūta pētnieks, Una Bērente, LEBM Etnogrāfijas departamenta vēsturniece

 teksts sekos

Piebalgas vēsturiskie krogi. Valters Grīviņš, Historia.lv  redaktors

2024. gadā, īstenojot VKKF un Vidzemes plānošanas reģiona atbalstītu projektu “Vēsturiskie krogi Piebalgas kultūrtelpā”, tika pētīti un fotodokumentēti 9 no Piebalgas kultūrtelpā (Cēsu novada Jaunpiebalgas pagasts, Inešu pagasts, Kaives pagasta austrumu daļa, Vecpiebalgas pagasts, Zosēnu pagasts.) konstatētajiem 22 vēsturiskajiem krogiem un krogu vietām.

Pētījums uzlūkojams kā novitāte, jo krogi, kas līdz ar muižām, baznīcām, apbedījumu vietām, dzirnavām un zemnieku sētām no viduslaikiem līdz pat 20. gadsimta sākumam ir vieni no nozīmīgākajiem lauku kultūrvēsturiskās ainavas elementiem un sociālekonomisko norišu mezgla punktiem, tāpat arī neatņemami ceļu vēstures liecinieki, līdz šim Latvijā pētīti ļoti maz.

Pētījumā tika iekļauti 6 krogi, kas atradušies pie senā Rīgas-Mālpils-Piebalgas-Alūksnes lielceļa un 3, kas novietoti Piebalgas vēsturiskajā centrā pie pilskalna, baznīcas un viduslaiku pils.

Veicot vēsturisko izpēti tika apkopoti dažādi rakstiskie, kartogrāfiskiem un vizuālie avoti un literatūra, galvenokārt izmantojot LNA LVVA, NKMP KMIC, Cēsu un Jaunpiebalgas muzeju fondus kā arī periodika.lv digitalizētos periodiskos izdevumus.

Pētītie krogi tika analizēti, nosakot senāko pieminējumu avotos, pēdējās ēkas būvniecības laiku, celtniecības materiālu, stadulas pievienojuma veidu kroga daļai, ēkas izmantošanu pēc kroga slēgšanas un mūsdienu stāvokli.

Kā interesants atklājums, ko izdevās izdarīt izpētot 17. gs. beigu kartes un 18. gs. vidus arklu revīziju protokolis, minama divu krogu senie nosaukumi, kas laikā gaitā zuduši, nomainoties ar mūsdienās zināmajiem.

Uzmanība tika pievērsta arī krodzinieku dzimtu vēsturei, norādot uz vairākiem pētīto krogu krodzinieku ģimenēs dzimušiem ievērojamiem cilvēkiem – selekcionāru Pēteri Dindoni (1877–1969), jūrskolotaju Jāni Breikšu (1850–1915), pedagogu un rakstnieku Jēkabu Zvaigznīti (1833–1867).

Priekšlasījumā tika norādīts uz krogu vēstures izpēti kā iespēju iegūt jaunas ziņas gan par pašu krogu vēsturi, gan dažādu laikmetu sociālās un ekonomiskās vēstures norisēm vietējā kultūrtelpā.

Pētījuma ietvaros savāktās ziņas, vēsturiskie attēli un mūsdienu situācijas fotofiksācijas materiāli ir apkopoti, sastādot visu 9 krogu aprakstus, kas publicēti vietnē Historia.lv, sadaļā “Vietas”.