Īss ieskats tradicionālajos ziemas transportlīdzekļos

Īss ieskats tradicionālajos ziemas transportlīdzekļos.

No 18. gs. līdz 20. gs. pirmajai pusei visā Latvijas teritorijā ziemā vienīgais transportlīdzeklis zemnieka sētā bija darba ragavas un kamanas.

Foto: Krāsotas un ar saulītes ornamentu izrakstītas kamanas.

Kamanas bija transportlīdzeklis, kas paredzēts tikai cilvēku pārvadāšanai, tāpēc tās nereti arī rotāja. Kamanas varēja zemnieks uztaisīt pats vai pasūtīt amatniekam. Ja vien līdzekļi atļāva, kamanu īpašnieks tās nokrāsoja vai izrakstīja ar kokgriezumiem. Visbiežāk kamanas krāsoja brūnajos toņos vai melnas, bet viens no iecienītākajiem kokgriezuma ornamentiem bija saules motīvs. Trūcīgākie zemnieki izlīdzējās ar vienām ragavām, kurām vajadzības gadījumā uzlika kulbu un tās pārvērtās par izbraucamajām kamanām.

Foto: Darba ragavas ar kulbu.

Ikdienā zemniekam svarīgākas un nepieciešamākas bija darba ragavas. Lai arī ragavas ir ziemas transportlīdzeklis, tās varēja izmantot arī vasarā, lauksaimniecības darbos, kur vedamais bija liela un viegla krava, piemēram siens. Ir zināms, ka 1930. gados taisītās darba ragavas kalpojušas 8 – 10 gadus, jādomā, ka līdzīgi bija arī senāk, kad vienas ragavas kalpojušas līdzīgu laika sprīdi. To zinot, var aprēķināt, cik ragavu bija nepieciešamas zemnieka darba mūžā: ja pieņemot, ka zemnieka darba mūžs ir 40 gadi, tad visticamāk šajos gados viņš nobrauca 4 – 5 ragavas.

Jāatzīmē, ka tradicionāli visas ragavas taisīja no koka un, ja tās salūza, tās centās salabot. Vācbaltietis, latviešu etnogrāfijas un folkloras pētnieks A.J.G.Bīlenšteins par ragavām rakstīja: “darba ragavas strādājošai tautai ir svarīgākas par braucamām kamanām un mūsu klimatam ar sniegu bagātajām ziemām gandrīz vairāk nepieciešamas par ratiem (A.J.G.Bīlensteins “Latviešu koka iedzīves priekšmeti.” Rīga, Jumava, 2007.g. 273.lpp.).”  Tāpat viņš atzīmē, ka “ragavu ir vairāk par ratiem uz ceļiem.”

Viens no senākajiem ragavu veidiem ir ragus ar raktām sliecēm. Kurzemē šāda tipa ragavas sauca vienkārši par ragus, bet Latgales un Sēlijas pusē par slīce, kopancs, kasinis, reciknis, cakanīca, racene, raktene. Lai uztaisītu šīs vienkāršās ragavas, bieži vien bija nepieciešams tikai cirvis un nazis vai arī kalts. Nosaukums pasaka priekšā, no kā un kādā veidā tika taisītas ragavu slieces. Sliecei tika sameklēts taisns koks, kuram bija dabiski uz augšu vērsts saknes līkums. Šīs slieču darināšanas metode ir attiecināma uz visiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem apgabaliem, tomēr zīmīgi, ka Kurzemes pusē rakteņu slieces taisīja no egles, bet Vidzemē un Latgalē no bērza koka. 19. gs. 80. gados šāds slieču veids strauji izzuda. Tas skaidrojams ar apstākli, ka dzelzs kļuva pieejamāks, to sāka izmantot konstrukcijas savienojuma vietas stiprinājumam ar metāla skavām (iepriekš tās bija no klūgām, linu virvēm un koka tapām) un arī slieces tika apkaltas ar dzelzi, kas vairoja to izturību, līdz ar to ragavas kalpoja ilgāk. Rakstītie avoti vēsta, ka 1940.-50. gados Kurzemes pusē, ja vien varēja atrast piemērotus kokus, tika taisītas un lietotas raktnes.  

Lai līdz galam saprastu šo seno ragavu taisīšanas metodi, jau trešo gadu Brīvdabas muzejā norisinās eksperimentālā etnogrāfija – rakto un raukto slieču taisīšana pēc muzeja ragavu un kamanu piemēriem, kā arī pēc etnogrāfu ekspedīciju materiāla. Slieču taisīšana un loka liekšana ir gandrīz izzudusi prasme, kas vēl 100 gadus atpakaļ bija ikdiena zemnieka sētā. Tā kā šī prasme ir gandrīz zudusi, tad eksperimenta mērķis ir atkārtot slieču liekšanu mūsdienās, kāda tā reiz varēja būt zemnieka sētā. Viss darba process tiek arī dokumentēts (aprakstīts, fotografēts) un izpētes materiāli nodoti muzeja zinātniskajā arhīvā, bet gūtās atziņas iestrādātas zinātniskajās publikācijās.

Foto: Izbraucamās kamanas, krāsotas tumši melnbrūnas, rotātas ar dzeltenu līniju. Darinātas Smiltenē 20. gs. 20. gados. 

Pašreiz ziemas darba ragavas un izbraucamās kamanas no dažādiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem apgabaliem, kā arī vasaras riteņu transportlīdzekļi, apskatāmi Brīvdabas muzeja stadulā, kas ir plašākā braucamrīku ekspozīcija Latvijā.

   Una Cine, Mg. hist.
Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vēsturniece