Vēveru ceļvedis
2021. gada pašā nogalē ir iznācis ceļvedis “Vecpiebalgas Vēveri”, kas ir dziļš un daudzpusīgs vēsturnieka un Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja etnogrāfa Edgara Žīgura pētījums par Vecpiebalgas Vēveriem, tas ir stāsts par mājām un cilvēkiem no 16. gadsimta līdz mūsdienām.
Kalna Vēveri, Lielvēveri, Lejas Vēveri, Streinvēveri, Jaunvēveri, Vecvēveri, Mazvēveri, Virolvēveri – visi kopā Vēveri – zemnieku sētu grupa tā sauktajā Vēveru kalnā. Vēveros cilvēki savas mājas cēluši un zemi kopuši vismaz kopš 16. gs. vidus, visticamāk, vēl krietni senāk. Kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem Vēveri ir Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija, 1988. gadā Vēveriem piešķirts republikas nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss.
“Dzīvojot Vecpiebalgā, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcijā ,,Vēveri” esmu pabijusi vairākkārt, taču tikai tagad, izlasot vēsturnieka Edgara Žīgura sastādīto ceļvedi, saprotu, cik daudz vēl palicis neieraudzīta un neiepazīta šai burvīgajā vietā, kur pagātnes elpa silta kā jūnija vējš, un senču pēdu nospiedumi jaušami uz katras taciņas. Profesionāli, pārdomāti, faktoloģiski bagāti, bet vienlaikus aizraujoši un interesanti un, galvenais, ar lielu pietāti un mīlestību pret senču mantojumu radīts darbs” – ceļveža anotācijā atzīst rakstniece Inguna Bauere.
Apdzīvotās vietas nosaukums cēlies no tās iedzīvotāju nodarbošanās – der Weber vācu valodā nozīmē audējs. Ja zemnieks 19. gs. Vēveros un citur Piebalgā gribēja nodarboties tikai ar lauksaimniecību, tad tādam zemniekam bija vairāk raižu nekā maizes. Tāpēc galvenais peļņas avots Piebalgā bija amatniecība, Vēveros – aušana. Katrā Vēveru dzīvojamajā mājā bija stelles, parasti vairākas (2–4). Aust mācēja gandrīz visi, tomēr galvenie audēji, aušanas meistari jeb tā sauktie vēveri bija tieši vīrieši. Viņi organizēja aušanas procesu, gudroja rakstus, laboja stelles, apmācīja mācekļus, kā arī realizēja sagatavoto produkciju – audumus. Aušana notika ļoti intensīvi. Galvenokārt auda no Mārtiņiem līdz Jurģiem. Linus aušanai Vēveros audzēja un apstrādāja paši, bet 20. gs. sākumā linu diegus aizvien biežāk sāka iepirkt. Savukārt pašu izaudzētos linus pēc izkulstīšanas tālāk neapstrādāja, bet pārdeva uzpircējiem.
“Pēc tam, kad tēvs bija audeklu stellēs uzvilcis, viņš necieta, ka stelles klusētu. Mēs pat ēdienu reizēs nevarējām visi pie galda piesēsties. Steļļu klaboņa apklusa tikai naktī, jo parastā dienas aušanas norma bija 60 olektis.” (aptuveni 30 metri) Līvijas Lazdiņas atmiņu stāsta pieraksts.
Ceļvedī sniegts ieskats Vēveru sētu arhitektūrā, izvietojumā, ekspozīcijās, sētu un dzimtu vēsturē, tradīcijās, iepriekšējo paaudžu iedzīvotāju atmiņās. Lai padarītu Vēveru vēsturi dzīvāku, neatrautu no kopējā Piebalgas kultūrvēsturiskā fona, kā arī lai tā būtu interesanta dažāda veida tūrisma cienītājiem un Piebalgas vēstures izpētes interesentiem, ceļvedī sniegts ieskats plašākā kultūrvēsturiskā telpā, kurā atrodas Vēveri. Aplūkotā teritorija ietver daļu no Vecpiebalgas, Zosēnu un Jaunpiebalgas pagastiem, un Piebalgas apceļotājiem atliek tikai pašiem izveidot savām iespējām un interesēm atbilstošu maršrutu.
Autors stāsta arī par padomju laika dzīves periodu, par kolhozu dibināšanu, to ietekmi uz Vēveru saimniecisko dzīvi un cilvēku likteņiem.
Ceļvedis tapis ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu.
Ceļvedis ir nopērkams "VĒVEROS" un muzeja biļešu kasē Brīvdabas ielā 21. Cena 6 eiro.