Lībiešu sēta “Dēliņi” Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā

 Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā atrodas no Baltijas jūras krasta Kurzemes pussalas ziemeļu malas pārvesta un rūpīgi nākamajām paaudzēm glabāta autentiska lībiešu sēta – Lūžņas ciema “Dēliņi”. Ēkas  celtas laikā no 1819. gada līdz 20. gs. sākumam un  veido savdabīgu trīs pagalmu apbūvi, kurā apskatāma arī plaša sadzīvē lietotu priekšmetu ekspozīcija. Lībiešu sēta "Dēliņi" Latvijas Etnogrāfiskajā muzejā ir kopš 1971. gada.

Meža ieloka sargātā un Lūžņas upītes apvītā „Dēliņu” sēta Popes–Rindas draudzes baznīcas grāmatā atzīmēta jau 1723. gadā. Uz muzeju pārvestās ēkas gan minētā laika celtniecību precīzi neatspoguļo. Tā veco, ar lubu jumtu (lubu jumtu konstrukciju lībiešu ciemos izmantoja līdz 1882. gadam, kad Dundagas barons aizliedza nosegt jumtus ar lubām – pārāk daudz izšķērdējot laba kokmateriāla; kopš tā laika jumtu segumam lietoja skaidas) segto, dūmnamu 1884. gadā nomainīja no aptēstiem baļķiem guļbūves tehnikā, statņu konstrukcijā celtā trīsdaļīgā māja. Pie reizes liecinot par sociālo diferenciāciju, kad saimnieka ģimene daudzās dzīves sfērās nošķīrās no pārējiem sētas iemītniekiem – kalpiem, vaļiniekiem; pārdalīja kādreiz kopējās „dižistabas”, vai arī savas dzīvojamās telpas pārcēla pretējā pusē.

Sadzīves priekšmetu vienkāršībā apliecināta liela skaistuma izjūta – kā formas, tā dekoratīvajos elementos. Te varam vērot arī īpatnējos lībiešu rotājumus, kuros dominē augu ornamentu pielietojums, visai būtiska lībiešu materiālās kultūras iezīme.

Kopumā „Dēliņi” stāsta par turīgu lībiešu zvejnieka – zemkopja dzīvi 19. gadsimta otrajā pusē. Zemes kopplatība bijusi 29 ha, no tiem aramzemei izmantojami tikai 9 ha. Pamatnodarbošanās – zveja, taču ienākumus deva arī zemkopība un lopkopība. Bet ap 1880. gadu celtā biškopības piederumu mājiņa liecina par medus un vaska ieguvi. Šāda tipa saimniecībai raksturīga algota darbaspēka izmantošana.

Lībiešu sēta „Dēliņi” 1969. gadā

„Dēliņu” sētas nojaukšana pirms pārvešanas uz muzeju 1969. gadā

Pašlaik sētā (bez augstākminētās dzīvojamās mājas un biškopības piederumu mājiņas) ir 1819. gadā celtā labības – drēbju klēts, zivju klēts – ratnīca (celta 1840. gadā), kūts – šķūnis ar uzbraucamo tiltu (celts 19. gadsimta otrajā pusē), pūnīte (celta 19. gadsimta beigās) un 19. gadsimta otrajā pusē celtā cūku kūts. Sētai pievienota 1938. gadā no Košraga pārvestā lībiešu zvejnieku tīklu būda, kas celta ap 1830. gadu.

Lībieši – viena no Baltijas somu tautībām, kas Baltijas jūras Kurzemes piekrasti apdzīvo vismaz kopš 13. gadsimta, pārceļojot uz turieni no Kurzemes iekšējiem rajoniem, bet daļēji, iespējams, arī no Rīgas jūras līča austrumu piekrastes. Pakāpeniski, ciešā saistībā ar sociāli ekonomiskajiem apstākļiem un jūrmalas ģeogrāfisko ainavu, izveidojās lībiešu apmetnes – brīvas apbūves ciemi. Atsevišķu sētu situācijās pārsvarā sekojošs plānojums: zemes gabala vidū, virzienā no rietumiem uz austrumiem novietota dzīvojamā māja, bet uz ziemeļiem no tās – pagalms ar aku, klētīm un šķūņiem. Dzīvojamās mājas dienvidu pusē atrodas dārzs. Sānis novietota kūts un vēl tālāk rija. Kopumā sētas ēku izvietojums veido Kurzemei raksturīgo divpagalmu iedalījumu. Ainavu, kurā dominē priežu mežu un jūrmalas smilšu krāsa, papildina bērzu, kļavu, egļu, vītolu, ceriņu, kā arī citu dekoratīvo krūmu un puķu stādījumi.

Vismaz kopš 16. gadsimta otrās puses lībiešu ciemos dzīvo arī igauņi – ienācēji no Sāmsalas, kas piekrastes zvejnieku sētās strādāja kā zvejas puiši, gani un amatnieki, bet zemkopju sētās kā puiši un meitas lauku darbos. Tikai 19. gadsimta otrajā pusē šajās apmetnēs uz pastāvīgu dzīvi sāk ieplūst latvieši.

Šodien Kurzemes ziemeļrietumos, šaurajā joslā gar Baltijas jūru un mežiem, 11 zvejniekciemos (lielākie no tiem – Kolka, Sīkrags, Mazirbe) vēl var atrast mājas, kurās dzirdama lībiešu valoda. Nedaudz lībiešu dzīvo Ventspilī, Talsos, Rīgā. 

V. A. Pecolds. Lībiešu zvejnieki Kolkas ragā. 1846. No: Aut kol. Latviešu tautas tērpi. – II sēj. – Kurzeme: Latviešu un lībiešu tērpi. – Rīga: Jāņa sēta, 1997. – 24. lpp.

Ekoloģiskā vide noteica lībiešu saimnieciskās iespējas. Galvenais ienākumu avots bija jūras zveja. Visvairāk ieguva reņģes, butes, brētliņas, mencas. 19. gadsimta beigās lielu vērību veltīja lašu, vimbu, sīgu u.c. vērtīgu zivju nozvejai. Lai iegūtu lielāku peļņu, tos veda uz Rīgu un citām pilsētām. Ziemā medīja roņus, uz ledus līdzi ņemot ragavas ar laivu vai speciāli izgatavotu roņu laivu. Katrai sētai bija nedaudz smilšainas mazauglīgas aramzemes, kura deva niecīgus ienākumus un par kuru muižai maksāja klaušas. Lībieši savos piemājas lauciņos (t.s. dārzos) audzēja ne tikai dārzājus, bet arī rudzus, miežus un kartupeļus. Lai gan bija daudz tādu jūrmalas saimniecību, kuru ienākumi no lauksaimniecības un zvejas bija dažādās proporcijās, tie mainījās atkarībā no zemes daudzuma, augsnes un klimatiskajiem apstākļiem, zvejas gada izdevīguma. 1822. gada „Latviešu Avīžu” 2. numurs ziņoja, ka „izgājušā gadā mums, lībiešiem, itin laba un izdevīga zvejošana bijusi”. Bet ārkārtējs gadījums nebija situācija, kādā nokļuvis ziemeļkurzemes zvejnieks: „Tā varen liela vētra tās laivas zēģēļus gabalu gabalos saraustīja, tā, kā tikai virves vien atlika, un mēs dienu un nakti tapām no briesmīgiem viļņiem mētāti, brīžam gaisos pacelti, brīžam atkal jūras dibenā iestumti” („Latviešu Avīzes”, 1850, 6. nr.).

V. A. Pecolds. Lībieši Mazirbē. 1846. No: Aut kol. Latviešu tautas tērpi. – II sēj. – Kurzeme: Latviešu un lībiešu tērpi. – Rīga: Jāņa sēta, 1997. – 26. lpp.   2022. gada nogalē  Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Lībiešu sētā notika kataloga “Ziemeļkurzemes lībiešu etnogrāfiskie priekšmeti Latvijas muzeju krājumos” atvēršanas svētki. Katalogs tapis sadarbībā ar Latvijas Universitātes Lībiešu institūtu un tā  uzdevums ir popularizēt lībiešu etnogrāfisko mantojumu un rosināt plašāku lībiešu materiālās kultūras izpēti. Šajā katalogā publicēti ne tikai Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja, bet arī Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Ventspils muzeja, kā arī Rojas Jūras muzeja – krājumos atrodamie Kurzemes lībiešu etnogrāfiskie priekšmeti. Katalogu papildina priekšmetu apraksti, attēli un apraksts par šo krājumu rašanās vēsturi un lībiešu etnogrāfisko priekšmetu vākšanu Latvijā. 

Šajā katalogā priekšmeti sakārtoti tematiski, aptverot gandrīz visas lībiešu materiālās kultūras nozares: zvejas rīkus un piederumus, zivju apstrādes inventāru, mājsaimniecību, dzīvojamās mājas iekārtas priekšmetus, lauksaimniecības, lopkopības un mežsaimniecības priekšmetus. Ir arī lietas, kas raksturo amatniecību un lībiešiem raksturīgās tekstilijas.

Katalogu iespējams iegādāties Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja biļešu kasē.